Pērn rudenī Alūksnes Bērnu un jauniešu centrā sāka strādāt Eiropas brīvprātīgā darba veicēja Agate Katro no Francijas. Viņas astoņu mēnešu ilgais darbs ir beidzies – vakar bija pēdējā oficiālā Agates darba diena, bet jau tuvākajā laikā viņa sēdīsies lidmašīnā, lai atgrieztos dzimtenē. Jautāta par sajūtām pirms aizbraukšanas, francūziete atzīst, ka tās ir divējādas. No vienas puses, viņa atgriezīsies mājās, kur satiksies ar ģimeni un draugiem, bet no otras – Alūksne viņai kļuvusi tik mīļa, ka nemaz negribas braukt prom.
– Visi cilvēki, kurus Alūksnē esmu satikusi, pret mani izturējušies ļoti jauki. Neatkarīgi no tā, vai tā bija piecu minūšu saruna veikalā, tikšanās skolā vai darbā, man bija patīkami ar viņiem runāties,” viņa saka. “Vēl es priecājos par Latvijas dabu. Šeit ļoti labi var redzēt gadalaiku atšķirības. Tas nav tā, kā Francijā, kad gadalaiki saplūst viens ar otru. Latvijā ļoti labi var just, kad ir rudens, kad beidzas ziema un iestājas pavasaris. Citādi skatos arī uz Alūksni. Ja, ierodoties šeit, man viss bija svešs, tad tagad katra vieta pilsētā saistās ar kādām atmiņām. Zinu, ka, atgriežoties Alūksnē vēl kādu reizi, katra māja un iela man asociēsies ar kaut ko savu, taču visvairāk prātā paliks cilvēki, ko šeit satiku.
– Alūksnē strādāji kā brīvprātīgā, darbojoties jauniešu centrā. Kas tieši šajā laikā ir paveikts?
– Galvenokārt strādāju šeit, jauniešu centrā “Te – elpa”. Tas man ļāva iepazīt jauniešus, kas uz šejieni nāca, kā arī saprast daudz ko par viņu interesēm un problēmām. Protams, ir daudz grūtāk iesaistīties sarunās un risināt kādu jautājumu, ja nerunājat vienā valodā, tomēr ar laiku tas, kas sākumā likās pilnīgi neiespējami, pamazām kļuva par manu ikdienas darbu. Pirms braukšanas uz šejieni neko daudz par jaunatnes lietām nezināju, bet tagad esmu pārliecināta, ka varētu darboties līdzīgā jomā Francijā.
– Savulaik teici, ka Eiropas brīvprātīgo darbs ir iespēja iemācīties citu valodu un iepazīt citas valsts kultūru. Vai izdevās iemācīties runāt latviski?
– Labi. (Smejas.) Es saprotu mazliet, bet nerunāju. (Runā latviski.) Lai vai kā, bet labprāt paliktu šeit ilgāk, lai iemācītos runāt latviski. Pagaidām es saprotu kopējo domu, taču runāšana man vēl nepadodas. Kad atgriezīšos Francijā, manā organizācijā būs viena latviešu brīvprātīgā. Esmu jau lūgusi, lai viņa man pasniedz privātstundas un es valodu iemācītos līdz galam. Latviešu valoda tiešām ir sarežģīta. Vismaz man tā šķiet.
– Un cik daudz uzzināji par latviešu kultūru?
– Man patīk jūsu tautas kultūra. Tā ļoti atšķiras no franču kultūras. Jūs esat ļoti vienota tauta, kas, manuprāt, ir uzteicami. Francijā ir grūtāk būt vienotiem. Mēs esam diezgan liela valsts ar daudziem reģioniem. Katrā no tiem ir pašiem sava kultūra. Tādā ziņā Latvijai ir paveicies, ka tā ir tik maza. Tas ļauj būt vairāk vienotiem. Piemēram, runājot par valsts svētkiem. Latvijā var just, ka tie ir visas nācijas svētki. Cilvēki ir vienoti emocijās, dziesmās un dejās. Francijā tā nav. Tādas kā tautas dziesmas es varbūt esmu dziedājusi tikai reizi mūžā. Es nemaz nezinu dziesmu vārdus. Mums nav tādu dziedāšanas tradīciju kā Latvijā, un tieši tādēļ man šeit tik ļoti patīk.
– Vai ir vēl kādas atšķirības, ko Latvijā uzskati par plusu?
– Tā ir daba. Ne tikai tas, ka šeit var pilnībā izbaudīt visus gadalaikus. Te cilvēks var būt tuvāk dabai. Piemēram, Francijā mēs tikai ceļam mājas, pilsētas, neparastas arhitektūras celtnes. Daba pie mums nav prioritāte. Līdzīgi ir ar jaunatnes politiku un izglītību. Francijā primārais ir infrastruktūras attīstīšana. Piemēram, brīvā laika aktivitātes ir par maksu, tāpēc dažas ģimenes tām nevar atrast līdzekļus. Latvijā ir citādāk. Te vairāk rūpējas par jauniešiem, un tas man pie jums patīk.
– Kā veicās alūksniešu iepazīstināšana ar franču kultūru?
– Grūti. Tas, ka tu dzīvo kādā valstī, nenozīmē, ka tu pazīsti šīs valsts kultūru tik labi, lai par to varētu stāstīt citiem. Vienkārši, dzīvojot savā valstī, ne vienmēr tradīcijām tiek pievērsta atbilstoša uzmanība. Dažkārt mēs tās iepazīstam ļoti virspusēji – it kā garāmejot. Kad stāstīju par savas valsts tradīcijām, mācījos arī pati. Tagad varu teikt, ka, dzīvojot Latvijā, esmu vairāk uzzinājusi par Franciju. Uz latviešu tradīciju fona es vairāk izpratu savējās. Nu tās manās acīs ieguvušas lielāku vērtību. Var teikt, ka šo astoņu mēnešu laikā esmu ļoti izaugusi.
– Kas būs pirmais, kas tev turpmāk ienāks prātā, izdzirdot vārdu “Alūksne”?
– Pilsēta, cilvēki. Īstenībā ļoti grūti pateikt. Dzīvojot Alūksnē, laiks pagāja nemanot. Nemaz neticas, ka esmu šeit bijusi tik ilgi – astoņus mēnešus! Zinu tikai, ka tad, kad man kāds kaut ko jautās par Alūksni, mana vienīgā doma būs: kāpēc es šeit nepaliku? Man tiešām pietrūks šīs vietas.
