“Šajā laikā mana dzīve kļuvusi tik dinamiska, kāda tā vēl nekad nav bijusi,” atskatoties uz aizvadīto gadu, saka Vecgulbenes muižas pārvaldniece Iveta Kovtuņenko. Pašreizējā amatā viņa sāka strādāt pagājušā gada sākumā. Tieši tad pēc pašas vēlēšanās pārtrauktas darba attiecības ar Alūksnes novada domi, kur Iveta strādāja Kultūras un sporta nodaļā par kultūras speciālisti.
Pirms novadu reformas viņa rūpējās par izglītības, kultūras, sporta un tūrisma jomu Alūksnes pilsētā. Pašvaldībā nostrādāja astoņus gadus. Šajā laikā paveikts daudz labu darbu, ar kuriem var lepoties. Tāpat iepazīti cilvēki un nodibināti kontakti, kas noder tagadējā darbavietā. Tiesa, darbs pašvaldībā nesis sev līdzi arī daudz negāciju un liekas spriedzes. Salīdzinot darbu privātajā un valsts sektorā, Iveta atzīst, ka vairs nekad nevēlētos strādāt tādos apstākļos kā Alūksnes pilsētas domes laikos, izņemot tad, kad domi vadīja Guntārs Bērziņš un izpilddirektore bija Una Zadumina. “Pirmo reizi mūžā es varu darīt to, kas man patīk un padodas. Realizēt savas idejas tā, kā esmu iecerējusi. Neviens mani vairs neliek rāmjos un necenšas likt šķēršļus manām iecerēm,” skaidro I.Kovtuņenko.
– Aizejot no Alūksnes novada domes, vēl nezināji, kā ir strādāt privātajā sektorā. Kas toreiz lika pieņemt šādu lēmumu?
– Par pagrieziena punktu kļuva novadu reforma, kad daudz kas mainījās. Par darba zaudēšanu man nebija jāuztraucas, tomēr uzskatu, ka amats, ko saņēmu, neatbilda manām zināšanām, pieredzei un spējām. Neilgi pirms novadu reformas tika izdots rīkojums, ka esmu iecelta par Kultūras un sporta nodaļas vadītāju. Pēc dienas tas tika apturēts. Pilsētas domes un rajona padomes kultūras darbinieki – es, Sanita Eglīte un Astrīda Bētere – tika aicināti sagatavot savu koncepciju par to, kā redz kultūras un sporta dzīvi jaunajā novadā. Pie šī uzdevuma ķēros ar lielu nopietnību un skrupulozitāti.
Iepazīstinot ar savu redzējumu deputātus, pēc sejām jau varēja redzēt, cik “ieinteresēti” viņi bija. Vienam tas likās garlaicīgi, citam tas bija pilnīgi vienaldzīgi. Kad viena deputāte pārtrauca manu stāstījumu ar jautājumu “Iveta, vai tu vēl ilgi?”, sapratu, ka partijas patiesībā jau sadalījušas savā starpā, kurā amatā kurš cilvēks strādās. Vēlāk manas aizdomas apstiprināja zinoši cilvēki, taču tas lai paliek uz katra paša sirdsapziņas, tāpat kā iepriekš veiktā aptauja un arī pašu deputātu vērtējums par mums, kura rezultāti man nesen kļuva zināmi. Man tika piedāvāts strādāt par kultūras speciālisti, ko arī pusgadu darīju. Protams, šis darbs man problēmas nesagādāja, taču sapratu, ka tā nav mana vieta. Apzinājos, ka neesmu izsmēlusi visu savu potenciālu un varu paveikt daudz vairāk. Kad saņēmu „kārtējos nosacījumus”, ka man neļaus strādāt Annā (vadīt kultūras namu un organizēt pasākumus), tas tad arī pielika punktu, jo man ir nepieciešams praktiski darboties. Kad Gulbenē viesojās novadniece – valsts kontroliere Ingūna Sudraba, uz jautājumu, kāpēc pamests darbs Finanšu ministrijā, viņa atbildēja, ka ir izaugusi no bērnudārza līmeņa. Atbildot uz tavu jautājumu par aiziešanas iemesliem, arī es varu teikt tieši to pašu: esmu izaugusi.
– Vai amata neatbilstība bija vienīgais, kāpēc nolēmi pamest ilggadējo darba vietu?
– Punktu visam pielika tas, ka katra iecere, kas tika realizēta Alūksnē, nāca ļoti, ļoti grūti, par tām idejām, kas tika iznīcinātas uzreiz saknē, nemaz nerunājot. Visu laiku kādam kaut ko vajadzēja pierādīt, pamatot, pārliecināt.. Tas nebija darbs. Tā bija cīņa par savām iecerēm. Katrs centās tās apstrīdēt un paust savu redzējumu, kā, viņaprāt, visam vajadzētu izskatīties. Uzskatu, ka tas ir viens no Alūksnes lielākajiem mīnusiem – tiek pieņemts darbā speciālists, bet viņa viedoklis nemaz netiek ņemts vērā. No vienas puses viņš skaitās kā speciālists, tomēr neviens viņam neļauj strādāt, jo, redz, deputāti ir kompetentāki un zinošāki par visiem jebkurā jomā.
Vēl es nevarēju saprast, kāpēc man pēdējo gadu laikā nācās sniegt paskaidrojumus nevis par to, ko neesmu izdarījusi, bet gan par to, ko daru. Te pat visādus kuriozus var minēt. Nu, piemēram, paskaidrojums par to, kāpēc pilsētas dome ir piedalījusies Starptautiskajā tūrisma izstādē “Balttour”. Vai tas nav smieklīgi? Speciālists, kurš pieņemts darbā, lai strādātu pie pavisam citām lietām, ir spiests rakstīt paskaidrojumus par to, ko dara, un nemitīgi cīnīties, lai vispār kaut ko varētu izdarīt. Spilgts gadījums bija akcija “Gaismas tilti”. Alūksnes pilsēta šajā konkursā uzvarēja, tomēr, lai varētu piedalīties, tas prasīja trīs mēnešus fanātisku darbu pie deputātu pārliecināšanas, ka vispār kaut ko tādu vajag. Dažkārt šķita, ka senākos laikos namu vieglāk bija uzcelt nekā kaut ko tagad Alūksnē izdarīt.
– Savulaik izteicies, ka tās idejas, ko neizdevās realizēt Alūksnē, tagad īsteno Gulbenes pusē.
– Pēc gada un diviem mēnešiem, kas nostrādāti Gulbenē, es varu teikt, ka ne reizi nav bijis tā, ka kaut kas tiktu “bremzēts”. Gluži pretēji. Kad iepazīstinu ar savām iecerēm, tās ne tikai tiek atbalstītas, bet arī papildinātas ar jaunām idejām. Vēl esmu sapratusi, ka nozīme ir labai komandai. Tās izveidošana man prasīja visvairāk pūļu. Privātajā sektorā cilvēks nevar atļauties atrasties vienkārši darbā un par to saņemt algu. Te katram ir savs uzdevums, kuru nedrīkst nepildīt. Atšķirībā no pašvaldības te nebūs nozīmes, kas ko nav izdarījis – Anna, Pēteris vai Jānis. Ja kaut kas nebūs paveikts, ēna kritīs uz visu uzņēmumu. Nu gluži kā ar pulksteni: ja visi zobratiņi darbojas, tad pulkstenis iet, bet, ja kāda zobratiņa trūkst, pulkstenis vai nu apstājas, vai salūst.
– Atskatoties uz Alūksnē nostrādāto laiku, ko ar tagadējo prātu būtu gribējies darīt citādāk?
– It kā nav nekā tāda. Vienīgi žēl, ka mums pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem tā arī neizdevās izveidot kultūras aģentūru. Labus piemērus tam, cik veiksmīgi šādas aģentūras strādā, mēs varam redzēt Cēsīs, Jelgavā un daudzviet citur Latvijā. Arī pati savā ikdienas darbā arvien vairāk pārliecinos, ka ir jomas, kuras nedrīkstētu atdalīt vienu no otras. Jā, protams, iestāžu vadītāji var tikties un savstarpēji sadarboties, tomēr lielāks efekts būtu tad, ja viss notiktu vienā vietā un kompleksi. Tas būtu mūsdienīgāks modelis, kas sniegtu arī labāku rezultātu. Tagad sanāk, ka kultūra, sports un tūrisms darbojas paralēli. Galu galā mērķis jau visiem ir viens, tāpēc nav jēgas strādāt katram atsevišķi.
– Tagad tu vari strādāt privātajā sektorā, kur, salīdzinot ar pašvaldības kultūras iestādēm, iespējas varbūt ir daudz plašākas.
– Šeit es noteikti nonākšu asā opozīcijā, bet lielisku pieredzi man deva darbs Annas kultūras namā, kur nostrādāju gadu. Nekad iepriekš nebiju strādājusi par kultūras nama vadītāju. Tur pat tolaik nebija kultūras nama, kur rīkot pasākumus – vienīgi bleķa sporta angārs ar restotiem logiem. Arī budžets pasākumiem nebija tik grandiozs, kā pilsētas iestādēs, bet tāds, kādu var atļauties mazs pagastiņš. Tomēr man izdevās noorganizēt divus lielus pasākumus. Uz pirmo ieradās 380, bet uz otro – 452 cilvēki. Tas no manis prasīja pārcilvēcisku spēku. Piedomāju pie katras darbības, katra knifiņa. Man mājās strādāja vesela brigāde – vīrs, bērni, vēl dažas draudzenes, lai no porolona grieztu eglītes un šūtu pie tām klāt eglīšu mantiņas, ko piekarināt priekšā restēm. Domāju par dekorējumu, kas padarītu telpas mājīgas. Meklēju sponsorus, pati staigāju pa iestādēm, nesot ielūgumus. Tas tiešām bija fantastisks darbs, kas tika paveikts, taču tas parādīja, ka apstākļiem un vietai nav nozīmes, jebkurā vietā var uzburt jauku, patīkamu atmosfēru un cilvēki būs.
– Vai kādreiz varētu atkal strādāt Alūksnē?
– Zinot visas aizkulises, kas notiek pašvaldībā – noteikti ne. Vienkārši, lai kaut kas attīstītos un notiktu, ir jābūt iespējai strādāt jomā, kuru perfekti pārzini, un tev nedrīkst būt desmit “bremzētāju” no malas. Aizkulises cilvēkiem nav redzamas, bet, atceroties, kā tapa katrs pasākums, kāda cīņa bija jāizcīna par katru savu ideju, es viennozīmīgi saku: tas nav tā vērts. Ne reizi vien man radās jautājums – kam īsti mēs strādājam: deputātiem, paši sev vai tomēr cilvēkiem? Var teikt, ka politiskās spēles notiek visās vietās, taču tajā pašā laikā man tagad ir iespēja salīdzināt. Arī Gulbenē lēmumi nenāk viegli. Notiek diskusijas un strīdi, kamēr nonāk pie kompromisa, bet – pie tā nonāk. Alūksnē ir citādāk. Nevaru saprast, vai tiešām tik cieši ir „jāturas pie krēsla” un jāstrādā pret savu sirdsapziņu? Cik brīnišķīgi būtu, ja katrs cilvēks darītu to darbu, ko patiešām prot, kas vislabāk padodas.
