Nav vienkārši iztēloties, kā vienā ģimenē divi cilvēki vienlaikus citu pēc citas rokās ņem kārklu sloksnītes, no kurām pacietīgi veido dažādus pinumus.
Nav vienkārši iztēloties, kā vienā ģimenē divi cilvēki vienlaikus citu pēc citas rokās ņem kārklu sloksnītes, no kurām pacietīgi veido dažādus pinumus. Alsviķiešiem Gitai Babrei un Mārim Eglītim šāda aina ir tipiska jau vairākus gadus, tikai darbi ir atšķirīgi – Gita tos veido ar sievišķīgu intuīciju, bet Māra pinumos vairāk jaušams vīrieša racionālais prāts.
“Citreiz dzīvē tā ir, ka otra pusīte pasaka, lai “iet ratā”, bet mums abiem domas par pīšanu sakrīt. Kad viens atraujas no ierastajiem ikdienas darbiem un nododas pīšanai, tad vienmēr ar arī otrs nespēj palikt malā,” laikrakstam stāsta Gita Babre.
Gita un Māris ar netradicionālo vaļasprieku sākuši nodarboties tikai pirms neilga laika. Apmēram pirms sešiem gadiem viņi izlasījuši avīzē sludinājumu par pinēju kursiem Alūksnē, ko organizēja Tautas lietišķās mākslas studija “Kalme”, un nolēmuši pieteikties. “Amata prasmes mums ierādīja meistars Viktors Kuhaļskis, kas uz Alūksni brauca no Daugavpils. Vienu gadu cītīgi mācījāmies, pēc tam vēl divus gadus turpinājām papildināt zināšanas,” atceras Gita un apšauba, vai abiem ir īpašs pinēja talants.
Viņa bilst, ka pirmā ierosme nodarboties ar pīšanu bijusi no Gitas mammas, kura savulaik iegādājusies Ainas Karlsones grāmatu “Klūdzīšu un sloksnīšu pinumi”. Tikai vēlāk Gita sapratusi, ka tā devusi liktenīgo pavērsienu. Grāmata joprojām ir noderīga, jo literatūras par pinumiem praktiski neesot. Gita un Māris mācās ikdienā, veidojot dažādus darbus, kā arī savstarpēji apmainoties idejām. Viņi nebaidās novērtēt viens otra darbu, uzslavēt un arī kritizēt. Tagad abi pieredzējušie pinēji apņēmušies prasmes nodot interesentam no Strautiņiem.
“Darbus mēs neskaitām. Strādājam, kad no saimniekošanas brīvajā laikā varam mierīgi nodoties savam vaļaspriekam. Vasarā laika ir maz, bet ziemā to var atrast,” saka Gita. Pinumi noder arī dāvanām radiem un draugiem. Izrādās, ka grūtākais ir sameklēt un sagatavot materiālu pīšanai – kārklu sloksnītes. Alsviķu pusē to esot grūti sameklēt. Citreiz Gita un Māris braucot no Virešiem līdz pat Melnupei, lai atrastu meklēto. “Ja veicas atrast labu materiālu un ir palīgi, tad to var savākt pa dienu vai divām,” atzīst Gita. Pēc tam seko apstrāde – vārīšana, mizošana, šķelšana, kaltēšana un ēvelēšana. Tas prasa daudz vairāk pacietības un laika nekā pīšana. Gita apstiprina, ka sloksnīšu pinumu veidošana ir darbietilpīgs process.
Māris stāsta, ka speciālas formas nekad neizmanto. Arī rasējumus viņi neveido. “Man patīk visu ko izmēģināt. Pinējam ir jājūt, kā darbu veidot,” atklāj Gita. Viņi spriež, ka šis vaļasprieks nav mūsdienīgs, taču neuzskata, ka tas nākotnē aizies zūdībā. “Gan jau citi, kad paliks vecāki, vēlēsies ar to nodarboties,” ir pārliecināti Gita un Māris.
