Jaunalūksniete Taisija Bērzabinde ir cilvēks, kuru Bejā vienmēr redz rosāmies kādos sakopšanas darbos vai dodoties uz nodarbībām Bejas teātra grupā un interešu kopā “Pīlādzis”.
Jaunalūksniete Taisija Bērzabinde ir cilvēks, kuru Bejā vienmēr redz rosāmies kādos sakopšanas darbos vai dodoties uz nodarbībām Bejas teātra grupā un interešu kopā “Pīlādzis”.
20.janvārī T.Bērzabinde svinēs 60 gadu jubileju. Ciemos brauks bērni un mazbērni, draugi. Taisiju suminās arī “Pīlādža” un teātra grupas dalībnieki. Viņa ļoti gaida mazbērnu pašu veidotos apsveikumus. Sev viņa vēl veselību, jo uzskata, ka tā cilvēka dzīvē ir ļoti svarīga.
Rāda citiem svešas zemes
T.Bērzabinde ir dzimusi Pededzes pagastā Jasenecos – pie Latvijas un Krievijas robežas.
“Ģimenē bija četri bērni. Tolaik dzīve Pededzes pagastā nebija viegla. Skola atradās astoņu kilometru attālumā no mājām. Kaut arī Pededzes kolhoza priekšnieks negribēja, lai mūsu ģimene pamet Pededzi, tomēr izdevās pārcelties uz Jaunalūksni. Tur tolaik dibinājās kolhozs, strādniekiem solīja labas algas – lielākas nekā Pededzes kolhozā. Mēs dzīvojām Garjuros, un es sāku strādāt padomju saimniecībā “Alūksne”,” atceras jubilāre.
Sākumā viņa bija lopkopēja – gane, bet tas jaunajai sievietei šķita vienmuļš un skumjš darbs, tādēļ viņa sāka strādāt lauku brigādē. “Toreiz par mums pat televīzijā dokumentālu filmu veidoja. Kad arī tur apnika, kļuvu par teļkopi. Cik ilgi strādāsi par teļkopi, ja slaucējām tik lielas algas un vēl apbalvojumus piešķir! Manā pārziņā nodeva 36 pirmpienes, bet tās apkopt nebija viegli. Labi, ka man palīdzēja Dzidra Ozoliņa, kas mācīja darba specifiku. Bija reizes, kad staigāju vienos zilumos no pirmpieņu spērieniem, bet tas nekas – darbs man patika! Vēl pēc kāda laika kļuvu par slaucēju – bija lielāks atalgojums. Jāatzīst, ka tolaik atalgojuma lielums man bija svarīgs,” klāsta T.Bērzabinde.
Padomju saimniecībā “Alūksne” viņa ir strādājusi ne tikai par slaucēju, bet arī par kultordzi.
“Man ļoti patika būt kultordzei. Tolaik organizēju daudzus braucienus – uz Ļeņingradu, Igauniju un citur. Toreiz man vēl nebija sava fotoaparāta, tādēļ fotomirkļu no braucieniem ir ļoti maz. Man patika gan pašai citas zemes aplūkot, gan citiem tās parādīt. Organizēšanas darbos man daudz palīdzēja jaunalūksniete Inta Aizupiete. Varbūt man vajadzēja kļūt par kultūras darbinieci, bet tolaik nebija iespējas mācīties tālāk. Vajadzēja mammai palīdzēt darbus paveikt,” saka T.Bērzabinde.
Spēlē teātri un grib dziedāt
T.Bērzabinde vienmēr ir bijusi sabiedriski aktīva. Pašlaik viņa ir iesaistījusies Bejas interešu kopas “Pīlādzis” aktivitātēs un spēlē teātri Bejas teātra grupā. Kopā ar “Pīlādža” dalībniecēm daudz kur bijusi – ceļojušas pa Latvijas novadiem un redzējušas daudz interesanta. “Pīlādža” nodarbības Taisija regulāri apmeklē divas reizes mēnesī. Tajās nekad nav garlaicīgi, jo vadītāja Ārija Bērziņa vienmēr prot sagādāt pārsteigumus.
“Daudzus gadus dzīvoju Jaunalūksnes pagasta Garjuros. Biju dzirdējusi, ka pa Beju iet ļoti jautri un ka te ir izveidota interešu kopa “Pīlādzis”. Mani aicināja, lai braucu uz nodarbībām, bet attālums bija liels, es nekādi nevarēju tikt. Kad radās iespēja pārcelties uz dzīvi Bejā, biju ļoti laimīga un uzreiz sāku apmeklēt “Pīlādzi”. Apbrīnas vērta ir Ārijas Bērziņas izdoma, viņa vienmēr izdomā ko jaunu un interesantu. Ārija ir “Pīlādža” dvēselīte,” saka Taisija.
Arī Bejas teātra grupā viņa ir iesaistījusies jau kopš pirmās dienas, kad to pirms gandrīz pusotra gada izveidoja. “Šajā sezonā mana loma ir tenkotāja. Es pieļauju, ka neesmu radīta aktiera darbam, bet man tas ļoti patīk. Dzīvot tikai mājās ir garlaicīgi, tādēļ ļoti labprāt apmeklēju gan “Pīlādzi”, gan teātra mēģinājumus. Man ļoti gribētos dziedāt kādā kolektīvā, bet Bejā nav tādas iespējas,” atzīst Taisija.
Svēta lieta – avīžu lasīšana
T.Bērzabindes vaļasprieks pašlaik ir arī fotografēšana. Viņa labprāt fotografē gan sadzīves notikumus, gan dabasskatus. “Fotogrāfam jau bieži vien ir tā, ka pats bildēs nav redzams. Tā arī man gadās. Tas nav īpaši lēts vaļasprieks, tomēr man ļoti tuvs. Arī ceļot man ļoti patīk. Strādājot padomju saimniecībā “Alūksne”, tika apceļotas daudzas vietas kādreizējā Padomju Savienībā. Ir grūti izskaidrot kāpēc, bet vislabāk man patika Volgogradā. Bieži braucienus organizēju pati, bieži iejutos gida lomā. Tagad kopā ar “Pīlādzi” iespēju robežās apceļojam Latviju,” atzīst T.Bērzabinde.
Viņai ļoti patīk lasīt laikrakstus – gan lokālos, gan nacionālos. “Avīžu lasīšana ir svēta lieta, jo jaunākās ziņas ir jāzina. Grāmatas lasīt man nav laika, bet avīžu lasīšanai to vienmēr atrodu. Vasarā man ļoti patīk kopt puķes. Arī istabas augu man ir daudz,” viņa atzīst.
T.Bērzabindei ir pieci bērni un 13 mazbērni. Divi mazbērni dzīvo Krievijā – aiz Vladivostokas pie Ķīnas robežas, četri – Maskavā, bet pārējie tepat – Alūksnē, Kolberģī un Bejā.
“Sāp sirds, ka viens dēls jau ir miris. Vecākais no mazbērniem dzīvo Maskavā, šogad viņam palika 24 gadi. Viņš ir manas vecākās meitas Larisas dēls. Savulaik viņš gribēja pārcelties uz dzīvi Latvijā. Larisa bieži brauc pie manis ciemos. Arī mani ir aicinājusi viesos pie sevis, bet es nespēju aizbraukt, jo negribu kavēt “Pīlādža” nodarbības un teātra mēģinājumus. Priecājos, ka divas meitas – Irēna un Antoņina, kā arī dēls Sergejs dzīvo netālu no manis – tepat Bejā, Kolberģī un Alūksnē. Ar viņiem varu biežāk satikties. Ar saviem bērniem un mazbērniem ļoti lepojos. Esmu laimīga, ka ir daudz labu cilvēku, kas nekad neliedz palīdzību – gan bērni, mazbērni, znots Jānis Polis un citi,” saka T.Bērzabinde.
Nebaidās paņemt izkapti
“Mani nekad nav baidījis grūts un smags darbs, jo esmu pie tā radusi kopš bērnības. Arī kolhoza laikos abas ar māsu palīdzējām mammai darbus apdarīt. Lai arī bērnība nebija viegla, toties tagad es pati protu visus darbus. No darba es nebaidos. Ja ir, kas palīdz – labi, ja nav – pati padaru. Ja kāda bluķa pāršķelšana man ir par grūtu – mazdēls Didzis atnāk palīgā,” viņa stāsta.
Taisija atzīst, ka ir patstāvīgs cilvēks. Turklāt viņai patīk ne tikai savā mājā visu apdarīt, bet arī strādāt sabiedriskā kārtā savā pagastā.
“Ja redzu, ka ceļa mala netālu no manas mājas ir nejauki aizaugusi, paņemu izkapti un aizeju nopļaut. Nāk garām Ausma Garā un saka: “Nu, Taisija, tu gan esi..! Neviens neņem izkapti rokā, bet tu..!” Es nevaru sēdēt, rokas klēpī salikusi. Man gribas iet un kaut ko darīt. Arī citi cilvēki varēja būt manīgāki un neslinkot, bet pacelt zemē nomestu papīru,” uzsver T.Bērzabinde.
Viņa vienmēr aizstāv ne tikai savus, bet arī citus bērnus. Taisija ir labsirdīgs cilvēks, kam gribas visiem palīdzēt, viņa ir neatlaidīga savu mērķu sasniegšanā.
