(Turpinās no 24.septembra. Nobeigums.)
Lai arī cik ļoti viņa bija pārņemta ar šo lidojuma sajūtu, vīrieša augošo interesi nevarēja nemanīt. Salvja apskāvieni kļuva arvien ciešāki, un lūpas arvien biežāk pieskārās Lienes deniņiem – tur, kur atrisušās matu sprodziņas. Īsi pirms pusnakts Pelnrušķītes ballei bija jābeidzas, nepametot uz trepēm stikla kurpīti. Doma par attiecībām ar desmit gadus vecāku vīrieti tolaik šķita gluži nepieņemama.
***
Nākamajā nedēļā katra diena atgādināja par piedzīvoto lidojuma sajūtu – Salvis meklēja Lieni gan skolā, gan mājās un vēlējās izskaidroties un pārliecināt. Lai arī deju mēģinājumā viņš izturējās kā parasti, gaisā virmoja kaut kas svešāds un vārdā nenosaukts. Trauksmains un grūti savaldāms.
Liene izvairījās, kā prata, jo pilnīgi apzinājās, ka nav gatava šai aizrautīgajai kaislībai.
Pārdzīvojumus par šiem notikumiem tūlīt gan nomāca citi, jo atklājās, ka pazudis ir Linards.
Pirmdien viņš neieradās skolā un neparādījās tur arī trešdien. Neviens necēla klausuli, kad audzinātāja zvanīja mātei uz mājām. Vismaz kādam taču tur vajadzēja būt? Kādam, kurš zina, kur puisis palicis!
Satraukums izrādījās lipīgs.
Kā pirmais savas bažas pauda Vilnis – Linards nekad bez iemesla nemēdzot kavēt! Viņam pievienojās Edmunds, tad audzinātāja, tad direktors… Nelāga sajūta pārņēma arī Lieni. Lai gan, ka attiecības ar Linardu viņiem aprobežojās ar pāris nočāpotām dejām, dažiem aprautiem teikumiem no ceļa pretējām pusēm ik pārpiektdienu vakaros, Liene sajuta sirdsapziņas pārmetumus. Tā trakā dejošana noteikti būs Linardu sāpinājusi…
„Nu, nevajag visu uztvert tik saasināti! Vai tad tāpēc nav jābrauc uz skolu? Ja arī kaut kas ir noticis, vai gan nevar paziņot?” viņa tirdīja sevi un domās visu vainu uzvēla Salvim. „Tā bija viņa iegriba!”
***
Ziņas par Linardu ieradās pēc nedēļas, kad grupas audzinātāja atgriezās no viņa mājas apmeklējuma…
Puisis, sestdien agri ieradies mājās, ieslēdzies savā istabā un nav atsaucies pat uz mātes aicinājumu pusdienās. Viņa visādi izmēģinājusies ar Linardu sarunāties caur durvīm, bet viņš neatsaucies. Nojauzdama ko nelāgu un nevarēdama atvērt durvis, māte gājusi pie kaimiņa, lai atlauž atslēgu.
Taisni izstiepies, nedabiski bālu vaigu, Linards gulējis gultā, bet viņam blakus uz grīdas – iztukšota mātes miegazāļu pudelīte.
Ārsti prata Linardu izglābt. Pēc tam sūtīja vēl kaut kur ārstēties, līdz puisis atguva morālo līdzsvaru. Skolā Linards vairs neatgriezās.
Lieni neviens nevainoja, jo – tā īsti jau nebija par ko. Neviens nespēja iedomāties, kas tolaik norisinājās puiša prātā. Kādi sapņi un cerības tur mitinājās, cik dziļu un pasaulīgu mīlestību viņa iztēle bija izauklējusi.
***
Viņi satikās pēc astoņiem gadiem, kad Linards pavisam negaidot ieradās Lienes mājās ar vīna pudeli, rozēm un konfektēm, lai pajautātu tieši, acīs skatoties: „Vai nāksi pie manis par sievu?”
Samulsusi no negaidītā bildinājuma, pārsteigta par puiša drosmi, viņa meklēja sevī vārdus, kas Linardam liktu saprast – mēdz būt ļoti atšķirīgas izpratnes par mīlestību. Un ne vienmēr diviem cilvēkiem tās ir līdzīgas.
Iespējams, viņa mīlestība – dziļa, patiesa un kautra – ir pat skaistāka par Lienes izsapņoto, tomēr – viņa vēlas ko vairāk. Un šis laiks, kas nu jau nostājies starp viņiem, ir abos daudz ko izmainījis. Priekšstatus, vēlmes, mērķus, prasmes…
Iespējams, var arī tā: mīlēt tik klusi – bez pieskaršanās ar vārdiem un jūtām. Tikai Lienes mīlestība vēlas, lai ar to sarunājas. Lai sasaucas vārdi, lūpas un plaukstas. Lai no jūtu pārpilnības nolīst maigs lietus, un visu pasauli apvij varavīksne…
Liene spētu par to runāt vēl un vēl, tikai… Kas to lai zina, vai Linards saprata. Viņš atvadījās klusi un joprojām Lienei nepieskardamies…
