“Rakstīšu tavu vārdu debesīs, no saules stariem to lasīšu, kad atnāks rīts, un sniega pārslas, lēni krītot, aiznesīs to vārdu, ko rakstīju es debesīs,” dzied Ēriks Gruzniņš.
“Rakstīšu tavu vārdu debesīs, no saules stariem to lasīšu, kad atnāks rīts, un sniega pārslas, lēni krītot, aiznesīs to vārdu, ko rakstīju es debesīs,” dzied Ēriks Gruzniņš. Viņam pieder melodijas, kas stāsta par mīlestību, satikšanos, atvadām, prieku un skumjām.
“Es nekomponēju un dziesmu tekstus nerakstu. Bet, ja kāda melodija iepatīkas, tad steidzu to iemācīties,” saka dziedātājs, kura dzimtā puse ir Jēkabpils rajons. Tāpēc viņš visiem atklāj, ka esot puisis no laukiem.
Pašmācībā apgūst ģitāras spēli
“Pirmo reizi ģitāru paņēmu rokās 16 gadu vecumā un nolēmu, ka spēli apgūšu pašmācībā. Biju ievērojis, ka maniem vienaudžiem tas izdodas. Apbruņojos ar pacietību. Kāds lietpratējs ierādīja pirmos trīs akordus.
Sākumā nejutu pirkstu galus, jo tie bija tulznās un sāpēja, bet izturēju. Pagāja gads, iekams varēju nospēlēt melodiju un dziedāt līdzi. Mācīšanās laikā akordi bieži neatbilda dziesmā vajadzīgajiem,” atceroties, smejas Ēriks. Pirmā melodija, ko viņš apguvis un uzdrošinājies nodziedāt draugiem, bijusi “Vecpiebalgas ūdensrozes”.
Mūzikas skolai gājis ar līkumu
Ēriks atzīstas, ka neesot mēģinājis sacerēt melodiju, jo mūzikas skolai gājis ar līkumu, un šaubās, vai esot apveltīts ar komponista talantu. Bet tie, kas dziedātāju pazīst, apliecina, ka talants viņam noteikti esot.
“Viss notika nejauši. Braucu automašīnā un dziedāju. Līdzbraucējs klausījās, tad jautāja, vai es jau darbojos kādā grupā. Atbildēju, ka pagaidām dziedu savam priekam. Izrādījās, ka Nikolajs ir vokāli instrumentālā ansambļa vadītājs un ir vajadzīgs solists, kas dzied latviešu valodā. Mani pieņēma uz izmēģinājuma laiku.
Tomēr viss beidzās sliktāk, nekā sākās. Koļa izrādījās avantūrists. Salas pagasta pašvaldība piešķīra naudu instrumentu iegādei, bet viņš ar tiem aizbrauca un pazuda kaut kur Krievijā. Drīz vien pēc tam mani pie sevis aicināja citi šā pagasta mūziķi. Precīzi gan neatceros, bet tas bija pirms vairāk nekā desmit gadiem,” Ēriks mēģina restaurēt pagātni.
Uztic grupas vadītāja pienākumus
Muzikālās izglītības trūkumu Ērikam kompensē pašmācībā gūtās zināšanas radiotehnikā. Arī par grupas vadītāju salenieši viņu izraudzījuši tāpēc, ka būs cilvēks, kas saprot šīs smalkās lietas un ir apveltīts ar skanīgu balsi.
“Sevi visur pieteicām kā ansamblis “Salas retro”, bet tad kāds gadījums mudināja rast citu nosaukumu. Afišās rakstījām, ka dejās muzicēs “Šoks”. Mainījās grupas skaitliskais sastāvs. Galvenokārt spēlējām dziesmas, kas patika grupai,” Ēriks brīdi ieklausās mūzikā, kas atskan blakustelpā.
Balss ne vienmēr ir galvenā
“Nekad neesmu dziedājis to, kas pašam netīk. Dziesmai jāskan no sirds. Tas, ka daba cilvēku apveltījusi ar balsi, ne vienmēr ir galvenais. Darbs nesasniedz mērķi, ja tas veikts ar nepatiku. Tāpat ir ar melodiju un tekstu,” prāto Ēriks.
Viņš nemēģina no dziesmām izdalīt vienu, vismīļāko – kod kurā pirkstā gribi, visi sāp. Pavadījumu Ēriks ieprogrammē disketē, tāpēc neuztraucas, ka spēlējot nejauši aizmirsīs kādu akordu. Atliek sameklēt vajadzīgo disketi, ļaut skanēt pavadījumam un dziedāt. Esot bijuši gadījumi, ka viens otrs ballētājs centies apgalvot, ka Ēriks nedzied pa īstam, tikai plāta muti.
“Tādās reizēs es nogriežu mikrofonu, lai dzird pavadījumu. Tas iedarbojas, un ziņkāre ir apmierināta. Protams, ja kāds pasūta dziesmu, kuras disketē nav, godīgi pasaku, ka lūgumu izpildīt nevaru,” viņš smej.
“Dzīvā” mūzika ir labāka
Ēriks ir pārliecināts, ka atkal atgriezīsies “dzīvās” mūzikas laiks, ka skanēs bungas un ģitāras, saksofons un trompete.
“Ja muzicēšana šobrīd nebūtu arī mans bizness, tad savam priekam izveidotu grupu, kur vienīgā elektronika būtu sintezators. Neviens kultūras nams nespēs samaksāt tik daudz, cik paprasīs, piemēram, vokāli instrumentālais ansamblis, kurā muzicē seši cilvēki. Tāpēc man uz maiņām piedzied divas meitenes,” viņš stāsta.
Brauc tur, kur aicina
Aizvien mazāk ir to pagastu un pilsētu, kur nebūtu skanējusi Ērika balss. Viņš brauc tur, kur aicina un gaida. “Kāda nozīme braukt uz kultūras namu, kur zālē daži cilvēki. Benzīnā tiek iztērēts vairāk, nekā nopelnīts dziedot,” rēķina sarunas biedrs.
Ēriks pārliecinājies, ka ar gadiem mainās cilvēku gaume. Agrāk labi apmeklēti pasākumi bija Liepājas pusē, kur vienmēr bijis trīsreiz vairāk cilvēku nekā citur. “Viss atkarīgs no tā, kur cilvēki ātrāk iepazina bezdarbu. Ja ir jāizšķiras par balli vai pārtikas iegādi, svaru kauss nosvērsies par labu otrajam,” spriež dziedātājs, neslēpjot prieku, ka nepieder tiem praviešiem, ko savās mājās nemīl. Viņš Salas pagastā ir atzīts.
Publika mēdz būt dažāda
Ērikam ir būtiski dziesmā rast kontaktu ar klausītājiem. Dažkārt zāle stāvgrūdām pilna, bet saskaņa neveidojas.
“Ja tu stāvi uz skatuves un jūti, ka dejotājiem ir vienalga, kāda mūzika skan, ka nav saprotams, ko no manis vēlas, ir grūti. Lielākoties līdz pirmajam pārtraukumam man ir skaidrs, kādas dziesmas jādzied. Esmu ievērojis, ka vecākās paaudzes dejotāji dažkārt pārspēj jaunākos. Viņus grūtāk nogurdināt nekā jauniešus,” no skatuves Ērikam viss labāk redzams.
Dziedātajam jādod peļņa
Pavasarī ierakstu kompānijā “Gailītis G” ieskaņos Ērika trešo audiokaseti. Tās producents būs Gints Stankēvičs, kuru dziedātājs uzskata par “saulītē izcēlāju”. Ēriks iepazinis ierakstu studiju “kārtību”, kas zaļo gaismu dziedātājiem dod tad, ja ir pārliecināti, ka būs peļņa.
“Provincē darbojas daudz labu mūziķu, bet viņus mūzikas tirgū “ielaiž” līdz noteiktai robežai. Nav noslēpums, ka dziesmu aptaujās un dažādos konkursos, vietu sadalījums jau zināms iepriekš. Arī fanu klubus uzpērk,” Ēriks, paspējis iepazīt šo pasauli, bet īpaši to nepārdzīvo.
“Es pēc slavas netiecos. Tā mani neinteresē. Es dziedu, jo man tas sagādā prieku.” Dziedātājs nesaista nākotni ar ierakstu studijas izveidi, jo uzskata, ka šodien daudzi to saimnieki tiecas pēc kvantitātes, aizmirstot par kvalitāti.
Ir azartisks dejotājs
Ja Ēriks nedzied, viņš labprāt ir pasākuma apmeklētāju vidū, jo uzskata sevi par azartisku dejotāju. “Man tas patīk. Deju mūzika var būt dažāda, tāpēc nenoliedzu ne šlāgerus, ko daudzi uzskata par laiku pārdzīvojušiem, ne cita veida melodijas. Katram ir tiesības izvēlēties,” saka dziedātājs, sevi pēc dabas vērtējot kā sapņotāju.
Viņš neplāno tālu nākotni, bet dzīvo un dzied šodienai, paļaujoties, ka viss notiks tā, kā būs vēlēts. Tas esot horoskopa zīmes – Zivs – ietekmē. Ēriks stāsta, ka no Ziemassvētkiem līdz Jaungadam uz skatuves nācies būt septiņus vakarus pēc kārtas.
Sadusmo krietni “iesilušie”
Visvairāk Ēriku sadusmo tie pasākuma dalībnieki, kas pēc pasēdēšanas barā vai bufetē piedāvāto dzerienu nogaršošanas, “iesiluši” raujas uz skatuves, lai pasūtītu dziesmas vai norādītu, kas viņiem patīk un nepatīk. “Tādos gadījumos steidzu viņus novest zālē, jo esmu atbildīgs par skaņu aparatūru. Dažkārt to nav viegli izdarīt. Pēc incidenta ir vajadzīgs brīdis, lai no jauna noskaņotos dziesmai,” saka dziedātājs un stāsta, ka labprāt spēlējot dažādās jubilejās un kāzās. Tiesa, pēdējās kļūstot aizvien skaitliski mazākas. Arī mūziku vēloties tikai vienam vakaram. “Cilvēki šodien iemācījušies rēķināt. Viņiem tā rīkoties liek dzīve,” spriež Ēriks.
Novēl rakstura stingrību
Visiem mūziķiem viņš novēl saglabāt rakstura stingrību, jo nav noslēpums, ka ne tikai deju vakaros, bet arī jubilejās un kāzās viņiem uzsauc “pa četras”.
“Alkoholu nelietoju sešus gadus, jo apzinos, ka tas spēj “nokaut” talantu. Nevaru noliegt, bija laiks, kad arī man lielā mērā piemita šis netikums,” stāsta Ēriks.
Paškritika un pašvērtējums dziedātājam ļāvis apzināties, ka dzīvē iespējams pastāvēt bez tās piedāvātajām negācijām. “Tikai jābūt pareizai izvēlei,” viņš saka, to novēlot ikvienam.
