Jo tuvāk nāk Ziemassvētki, jo lielāks lampu drudzis jaušams it visur – ielās, veikalos, iestādēs.
Jo tuvāk nāk Ziemassvētki, jo lielāks lampu drudzis jaušams it visur – ielās, veikalos, iestādēs. Un arī ik mājoklī iezadzies nemiera gars. Jāpagūst apmeklēt svētku pasākumi bērnudārzos un skolās, jāgatavojas svinībām darbavietās. Arī dāvanas droši vien visas nav iegādātas. Tik daudz jāpagūst izdarīt! Un tad sākas riņķa dancis veikalos. Aicināt aicina Ziemassvētku atlaides, konkursi, izpārdošanas un nemitīgās reklāmas. Vai tad visam tam var vienaldzīgi paiet garām?
Tirgotavās – iepirkšanās drudzis. Ej kur gribi – cilvēku kā piebāzts. Jau atverot veikala durvis, pārņem atmsofēra, kas te valda. Ja arī neesi gājis pirkt dāvanu, tad, gluži nemanot, pakļaujies masu psihozei un gribot negribot sāc pārcilāt krāšņi iesaiņotās mantas. Ak šis dāvināšanas prieks! Veikalu plauktos spīd, čaukst, zaigo un pat “runā”, novēlot “Merry Cristmas!” Mazākam un žiperīgākam veikala apmeklētājam grūti paiet garām kārdinājumiem, tos nepataustot, neapčubinot un neapbrīnojot. “Gribu rūķu cepuri!”, “Re, kāds jauks eņģelītis ar svecīti!”, “Nopērc man piparkūku mājiņu!”, “Paskat tik, cik zaļa eglīte, gluži kā īsta!” – tās ir tikai dažas frāzes, kas atskan, manevrējot lielveikalā. Šķiet, ja rokās neieguls kārotais spožais nieciņš, svētku prieks būs pazudis.
Aizverot tirgotavas durvis, esi kā elektrizēts. Nu ko, tirgotāju fantāzija sit augstu vilni! Tas tikai vēl un vēl apliecina, cik strauji ir komercializējušies šie klusie dvēseliskie svētki. Ir sajūta, ka esam paklupuši aiz krāšņi iesaiņotiem rūpnieciski gatavotiem dāvanu saiņiem.
Tā vien šķiet, ka sākam aizmirst Ziemassvētku patieso jēgu. Jēzus bērniņš taču dzimis pavisam pieticīgos apstākļos un arī dāvanas, ko viņam nesa nabadzīgie ļaudis, nebija ne lielas, ne dārgas, bet no sirds dāvinātas. Vai pirmssvētku laikā, kad skrienam kā vāveres ritenī, neesam aizmirsuši, kā smaržo egles zars un vīraks baznīcā? Vai saprotam un novērtējam mazu, mīļu roku darinātu atklātnīti un darbmācības stundās gatavotu fotorāmīti vai kādu citu nieciņu? Ne jau dārga dāvana mīlestību vērš lielāku. Tā ir tik liela, cik liela ir sirdī, nevis naudas maka biezumā.
Rīt iedegsim ceturto – pēdējo – adventes sveci. Un teju teju Ziemassvētki būs klāt. Katram savi. Vai esam dienas darbu burzmā piestājuši un padomājuši par to, kas esam, kā dzīvojam, ko esam devuši citiem, ko guvuši paši. Vai šajā gājumā uz tiem esam atvēruši sirdi Dievam? Tur – augšā, un arī sevī.
Ziemassvētki ir laiks, kad ik dvēselei jātiecas pēc kaut kā gaiša, mīļa, silta un jauka. Jā, varbūt tas ir kaut kas netverams, bet ieguvējs ir ikviens, kurš to izjūt. Skrienot caur komercmehānisma zobratiem, ikvienam vēlu nepazaudēt svētku sajūtu SEVĪ!
