Tas laikam ir tikai cilvēciski, ka gaidu no apkārtējiem novērtējumu visās dzīves situācijās. Tai obligāti nav jābūt uzslavai. Es drīzāk jūtos neērti, ja mani uzteic un liela, bet vēlos dzirdēt vienkāršu objektīvu patiesību – sanāk vai nesanāk! Šo vērtējumu tiecos saņemt no cilvēkiem, kas manā dzīvē ir autoritātes, pazīst mani, zina, ko es daru un kāpēc. Vienkārši spriedelēt jau var ikviens nejaušs garāmgājējs. Domāju, ka māku arī veselīgi uztvert kritiku, kaut to dzirdēt nekad nav patīkami – uzreiz gribas aizbildināties un aizstāvēties, kaut saproti, ka taisnība runātājam vien ir – pieņem un ej tālāk!
Mani lielākie «patiesības paudēji» allaž bijusi ģimene – vecāki, vīrs un pēdējā laikā arī bērni. Tāpēc ir svarīgi, ka viņi zina, kā man klājies darbā. Strādāju par tulci ārvalstu uzņēmumā, tiekos ar dažādiem cilvēkiem, tulkojot un pārstāvot savu priekšnieku. Savā ziņā tas ir ļoti saspringts darbs, jo nemitīgi jābūt līmenī, lai savu darbu paveiktu profesionāli un neradītu liekus pārpratumus. Un ir tik patīkami, ka dienas beigās saproti, ka viss izdevies, nevis mokies neziņā, kā nu tur bija…
