Aizritējušas svētku brīvdienas – siltas un gaišas, kad saule acīmredzami vēra vaļā plūmju ziedu pumpurus. Koks kā pēc burvja mājiena kļuva arvien baltāks, bet viss apkārt – ik mirkli zaļāks. Tādā laikā negribas pieminēt krīzi un visas ar to saistītās likstas. Nepiekrītu, ka Latvijas izlases veiksmīgās spēles Pasaules hokeja čempionātā ir vienīgās, kas liek smaidam atplaukt, domājot par savu valsti. Un tomēr! Lai gan nevaru sevi pieskaitīt hokeja faniem, nespēju saprast arī tos, kas saka – man vienalga. Kā lai lepnumā nenotrīs sirds, kad dzirdi – Latvija pieveikusi Zviedrijas izlasi!
Turpretim politiķu svētku runas, ko gribot negribot gadījās dzirdēt televīzijas ziņu pārraidēs, radīja vien neizpratni. Vai patiesi viņi dzīvo uz citas planētas, ja kā jaunatklājumu paziņo visiem sen zināmas lietas? Cienījamais Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze secina, ka jārada apstākļi, lai cilvēki vēlētos strādāt un dzīvot Latvijā. Deklarēt tagad to, par ko ir runāts visus valsts neatkarības gadus – tam laikam ir vajadzīga īpaša misijas apziņa! Kamēr no šīs atziņas nonāks līdz darbiem… Tikmēr aizbrauks daudzi, kuri arī šajos smagajos apstākļos nemaz to nevēlas darīt. Tikai nav citu iespēju! To sevišķi skaudri izjutu brīdī, kad uzzināju – aizbrauc arī viens no man mīļajiem cilvēkiem. Viņš līdzi ņems Latvijas karogu. Vai tas spēs sasildīt un atbalstīt svešumā? Drīzāk tās būs īsas telefonsarunas, sarakste “draugos” un tikšanās, kad Baltijas jūru šķērsos lidmašīna vai prāmis.
