Šoreiz gribas dalīties pārdomās par savstarpējo pieklājību un to, cik iecietīgi vai neiecietīgi spējam būt cits pret citu, par to, kā mainās vērtības sabiedrībā, kādi esam paši un ko sagaidām no citiem.
Man gribētos, lai pieklājība ir kā nerakstīts sabiedrības likums un lai elementāras pieklājības normas ievērotu visi un vienmēr, bet šis jaunības maksimālisms laikam ir jāaizmirst, jo dzīvē tā nenotiek! Par to arvien biežāk pārliecinos pati – īpaši pēdējo nedēļu laikā, iepērkoties veikalā un sabiedrībā vērojot citus cilvēkus. Piemēram, nesen kāds kungs veikalā, kad pie sveramās produkcijas gaidīju savu pasūtījumu, par visām varītēm gribēja izlasīt vitrīnā rakstīto, uzbāzīgi grūstoties un stumjoties arvien tuvāk, jo bija par slinku, lai apietu apkārt, lai gan no otras puses tas būtu bijis labāk izlasāms. Solīti sāņus paspēru es – nav jau žēl, lai tiek. Citreiz ir bijis tā, ka veikalā pie kases vēl neesi paguvis paņemt izdoto naudas atlikumu, bet pircējs aiz tevis jau stumjas virsū un liek pārdevējai savu atlaižu karti. Cilvēki ir kļuvuši tik ļoti nepacietīgi! Vienā šādā reizē arī es neizturēju, lai gan esmu ļoti pacietīga, un aizrādīju – vai tiešām nevar pagaidīt? Šķiet, visiem tā ir jāsteidzas, ka, ja nepaspēs, visa pasaule apstāsies! Šādos brīžos gribas jautāt – cilvēki, kurp jūs tā steidzaties? Šeit nestrādā teiciens “laiks ir nauda”, jo tā ir elementāra pieklājība, kuras tik ļoti daudziem pietrūkst…
Kad mācījos sākumskolas klasēs, mums bija ļoti jauka klases audzinātāja Līvija Paegle, kura mums priekšā lasīja grāmatu “Pieklājības ābece”. Mēs, mazie ķipari, visi klusiņām sēdējām un ar interesi klausījāmies, kādam jābūt pieklājīgam cilvēkam. Grāmatā lasīto skolotāja papildināja arī ar skaidrojumu un piemēriem no dzīves. Tā vien gribētos teikt, ka šodien daudziem pieaugušajiem vajadzētu paņemt rokās šo grāmatu un pārlasīt. Bieži par to, kas ir pieklājīgi un nepieklājīgi, aizdomājos arī darba gaitās, vērojot, kādu apģērbu cilvēki izvēlas oficiālos pasākumos. Šeit gan vairāk varētu runāt par to, kas ir piedienīgi un kas – nepiedienīgi, jo tas ir atkarīgs no cilvēka iekšējās kultūras.
Gita Gulēna ir teikusi, ka “būt pieklājīgam ir izdevīgi vienmēr un visur. Pieklājība ir pasaulē vienīgais ieguldījums, kas neko nemaksā, bet nodrošina neizmērojamas dividendes – apkārtējo cilvēku cieņu, kas ar laiku var pāraugt draudzībā un mīlestībā, spēju saglabāt iekšējo harmoniju un, ja nepieciešams, pārvarēt stindzinošo kautrību”. Nezinu, kā jums, bet man ļoti patīk šie trāpīgie teikumi! Padomāsim katrs pie sevis par šo ieguldījumu, kas nemaksā neko… ◆
