Vai tiešām ne reizi neesat iegriezies lietotu apģērbu tirgotavās. Ja tā, tad jums nav iznācis baudīt skurbinošo naudas ietaupīšanas jūsmu un taupīgas sievas oreolu.
Vai tiešām ne reizi neesat iegriezies lietotu apģērbu tirgotavās. Ja tā, tad jums nav iznācis baudīt skurbinošo naudas ietaupīšanas jūsmu un taupīgas sievas oreolu.
Pagaidām šajā biznesā sadzīvo gan lieltirgotājs, gan mazie individuālie uzņēmumi.
Vietas pietiek visiem
Katram sava vieta – nelielajā bodītē tepat, aiz stūra, var sameklēt interesantas lietas, bet tādas neuziet stundu ilgušos “rakšanas darbos” lielveikalā. Savukārt manai aktīvajai kaimiņienei riebjas mazo veikaliņu šaurība. Toties viņa kā zivs ūdenī jūtas lielveikala plašumos, tā uzlaikošanas kabīnēs, kurās nav jādomā, kur likt roku, kur kāju.
Laiku pa laikam viena otrai aizejam līdzi: es – uz lielveikalu, viņa – uz stūra bodīti. Kad atgriežamies ar vērtīgiem guvumiem, mūsu uzskatos radies kompromiss, un nākas secināt, ka par savu lietoto apģērbu biznesu rūpējas gan “lielais”, gan “mazais”.
Reaģē uz atlaidēm
Bez atlaidēm šodien neiztiek nekur. Tomēr nav mazsvarīgi, cik bieži uzņēmējs vai komersants, kā sauksim viņus nākotnē, tās saviem klientiem var piedāvāt. “Pircējs reaģē uz jebkurām atlaidēm,” stāsta lielveikala vadītāja Anda.
“Pirms Ziemassvētkiem pie mums tās bija 50 procenti”. “Kāpēc netaupiet?” – ar šo devīzi, gadās, savu maciņu patukšojam vairāk nekā bija domāts. Toties jaunais džemperis vai pat mētelis silda ne tikai miesu, bet arī dvēseli un ģimenes saprašanās garu.
“Mēs preci lētāk tirgojam nedēļas nogalēs,” stāsta veikala pārdevējs. “Izvēle vairs nav tik liela, bet cilvēki pērk tieši atlaižu dēļ.” Ja pakaulējas, sarunāt var vienmēr,” komentē citā bodītē.
“Pirms dot atlaidi, man jāaprunājas ar saimnieci,” savu pozīciju komentē citur. “Par atlaidēm mēs pašas reizēm uzzinām pēdējā brīdī,” atzīst Anda. “Protams, tad iegādājamies kādu apģērbu arī sev, tomēr nav tā, kā daži spriež – visu to labāko. Tirdzniecības apjoms ir tik liels, ka gribēdams to neizdarīsi.”
Lietoti, bet ekskluzīvi
Jauniešiem ir savas intereses un uzskati, ko tie nevairās paust arī lietotu apģērbu tirgotavās. “Es te meklēju kvalitatīvu, interesantu apģērbu, kas turklāt vienmēr maksā mazāk nekā veikalos un tirgū,” saka Alvis. Viņš gan atzīst, ka izvēle šķiet par šauru pat lielveikalā. Dānijā viņam ir draugs, un interesantākās garderobes sastāvdaļas puisis iegādājas tieši ar viņa starpniecību.
“Jauniešiem ir dažāda rocība. Viens ilgi staigā, meklē un arī atrod kaut ko ekskluzīvu, bet lētu. Cits izvēlas no labākā, šķiet, vienreizējai lietošanai. Pēc tam, iespējams, atdāvina vai izmet,” vērtē zāles pārzine.
Kvalitāte ir motivācija
Kāpēc izvēlamies lietotās preces, samierināmies, ka pirms mums tajā bijis tērpts cita auguma, rakstura cilvēks, liekam sev par to aizmirst vai nepiešķiram šim faktam nekādu nozīmi?
“Tā noteikti ir izdevīgā cena, iespējams, atlaides un nenoliedzami – kvalitāte,” domā Anda. Viņa novērojusi, ka pircēji ir dažādi. Turīgākie meklē konkrētu firmu ražojuma drēbes. Par kvalitāti ne vienreiz vien labi atsaukušies gan naudīgākie, gan tie, kas pērk arī pavalkātās drēbes.
“Nopirksi tirgū ko jaunu, izmazgāsi un pēc tam vairs mugurā neuzstiepsi,” pieredzē dalās pircēja. Šīs mantas pārcietušas dažas jau vairākas mazgāšanas, ne vairs raujas, ne krāso.”
Kad lietotais nolietojas
Iepirkšanās lietoto mantu veikalos jau sen vairs nav ne kauna lieta, ne nabadzības pazīme. Rets ir veikaliņš, kurā nav domāts par klienta ērtībām. Kastē samesti apģērbi vērojami tikai tad, ja prece tiešām ir lupatas vērtībā un īpašniekam maz rūp, kas ar to notiks tālāk. “Tādus ilgi “aizķērušos” apģērbus atdodam paziņām autoservisā, lai izmanto lupatām,” stāsta ilggadējs tirgotājs.”Pārdodu par pāris santīmiem”, atzīst uzņēmējs. “Cenšos iztirgot, ja neizdodas, kādam atdodu vai saplēšu lupatām,” neslēpj veikala īpašniece. “Degu” lielveikalu īpašnieks tās atdāvina pansionātiem un bērnunamiem. Ko darām mēs, kad nolietojas pat lietotais? “Aiznesu uz žēlsirdības organizāciju, varbūt kādam noderēs.” “Sadedzinu.” “Izmetu atkritumos.” “Nezinu, ko darīt. Domāju, ka tā ir problēma Latvijā. Ārzemnieki atsūta mums, ko lai darām mēs? Agrāk bija apkārtstaigājošie žīdi, kas lupatas lēti uzpirka, padomju laikos tās varēja nodot otrreizējai pārstrādei, bet ko lai dara šodien? Tiešām nezinu!” Tā spriež lietoto apģērbu pircēji.
Pircējs ir gaidīts
Gan lielajos, gan mazajos lietoto preču veikaliņos mūs gaida, par mums domā. Sakārto apģērbus pēc krāsas, piedāvā ko jaunu, kas arī pārsvarā ir lietots – apavus, slidas, slēpju zābakus, mēbeles. Pārkārto biznesa nosacījumus, iekārto jaunus veikalus, neļauj apmulst šaurībā, ne plašumos, atnes, ja paprasīsi, netraucē, ja palūgsi. Visi zina, ka mums vēl ilga sadarbība priekšā – ne maki tik ātri pieņemsies turībā, ne ārzemnieki paliks mazāk izvēlīgi, nolemjot lietoto statusam vēl valkājamus izstrādājumus.
Man vienmēr mazliet neērti domāt, kādas izskatītos ielas, ja uz burvju mājienu izgaistu viss, kas pirkts lietots. “Burvjiem sava vieta pasakās,” nosaka mana kaimiņiene, un es viņai piekrītu, jo arī mans mīļākais džemperītis tad nozustu.
