Kāda raksturā visnotaļ nosvērta skolotāja, kas ikdienā strādā ar brīvdomīgiem pusaudžiem un jauniešiem, reiz atzina, ka sakrājušos spriedzi atbrīvo, kārtīgi mežā izkliedzoties. Turp viņa dodas kopā ar visu ģimeni. Sakliedzas un izbļaustās arī viņas vīrs un bērni. Toties mājās pēc tam miers un arī darbā vieglāk sevi noturēt rāmjos. Psiholoģe Ilze Āna min, ka šī varētu būt viena no metodēm, kā atbrīvot aizturētās emocijas, lai tās nejaukā un sabiedrībai nepieņemamā veidā negāztos pār otra galvu.
Sauciens pēc palīdzības
«Varētu šķist, kāpēc nekliegt, ja jau mēs šajā pasaulē ienākam ar kliedzienu. Patiesībā mammas, tēti un vecmātes to ļoti gaida, jo zīdaiņa kliedziens ir veselības un dzīvības apliecinājums. Vēlāk mazulis kliedzot signalizē par slapju dupsi, tukšu vēderu vai uzmanības trūkumu. Periodā, kad esam bezpalīdzīgi, tas ir pieņemams veids, kā saukt pēc palīdzības. Taču tāds kliedziens arī paliek visu dzīvi – kā sauciens pēc palīdzības,» stāsta psiholoģe. Viņa piebilst, ka cilvēks, nonākot milzīgu emociju varā, lielākoties kliedz divos gadījumos – aiz liela prieka vai izmisuma. Tas novērojums arī dzīvnieku pasaulē, lai gan apdraudējuma gadījumā viņi biežāk kļūst klusi un nobēg.
Latviešiem raksturīga
saklaigāšanās
Tomēr ļaužu sabiedrībā skaļa emociju paušana kā metode ne vienmēr tiek uztverta pašsaprotami. Tā tiek svērta pieņemami – nepieņemami, pieklājīgi – nepieklājīgi, pasargājoši – postoši kategorijās, ko nosaka gan audzināšana ģimenē, gan dažādi sabiedrības un kultūrvides faktori.
«Kā zināms, dienvidu zemēs cilvēki kliedz cits uz citu un pīpina ļoti skaļi. Tur tā ir normāla parādība. Mūsu kultūrvidē mēs vairāk klaigājam, ko redzam folklorā un tautas tradīcijās. Piemēram, saulgriežos cilvēki gāja no sētas un sētu un skatījās, ko varētu aplīgot, apdziedāt. Tā bija savstarpēja sakliegšanās. Vieni klaigā – otri dod pretī. Šāda sabļaustīšanās jaunā vīra un sievas radu starpā notika arī kāzās. Tas netiek vērtēts negatīvi vai uzskatīts kā sociāli nepieņemama uzvedība,» min I.Āna.
Komunikācijai jābūt atvērtai
Taču kliegšanai, protams, ir arī «neglītā seja». Sabiedrība to traktē kā nepiedienīgu un nepieklājīgu metodi, kad mammas kliedz uz saviem bērniem, viens uz otru sakliedzas laulātie, stipri paaugstinātā tonī ar padotajiem komunicē priekšnieks, notiek bļaušana publiskā vietā vai saimnieks bļauj uz savu suni.
«Šim procesam ir sava «iekšiņa» un «āriņa», un «iekšiņa» ir kādu vajadzību neapmierinātība. Traukā radies deficīts, un attiecīgā brīdī es par to vienkārši ziņoju. To var izraisīt kāds ārējs kairinātājs, bet neapmierinātība ir iekšēja. Jautājums tikai – kāpēc es izvēlos metodi kliegt? Kāpēc autobusā, veikalā vai sabiedriskā pasākumā būtu jākliedz uz kādu, ja visi esam līdzvērtīgi pasažieri, pircēji vai apmeklētāji?» retoriski jautā psiholoģe, piebilstot, ka kliedziens, ja to izmanto īslaicīgi un reti, spēj būt arī efektīva metode, lai, piemēram, pievērstu aizrāvušos un izklaidīgu bērnu uzmanību. Taču kliegšana uz otru cilvēku nekādā ziņā netuvina problēmas atrisinājumam, un šo metodi diez vai var atļauties neliela sabiedrība. «Komunikācijā tomēr ļoti svarīgi vienmēr atstāt durvis atvērtas. Tikai tad, ja būšu patīkams un atvērts, citi vēlēsies ar mani kontaktēties. Vai Latvijā ir tik daudz iedzīvotāju, lai mēs varētu atļauties veidot saskarsmi ar metodēm, kas netuvina cits citam,» spriež I.Āna.
Kliedzot uz otru,
paskaties spogulī!
«Ir novērots, ka kurlu vecāku bērni nekliedz. Bērni zina, ka viņus nesadzirdēs. Kliedzam tikai tad,
ja ir cerība tapt sadzirdētam. Saucam pēc palīdzības. Taču ko gaida skolotāji, vecāki, partneri un priekšnieki kliedzot?» atkal jautā Ilze, mudinot nepadoties nokaitētu emociju varai.
Tomēr kliedziens, ja tas iekšēji radies, ir jādabū ārā. Tāpēc jāmeklē legāli un sabiedrībā pieņemami veidi, kā sakrājušos neapmierinātību, dusmas, aizvainojumu un citas emocijas, ko attiecīgā brīdī neesam spējuši atrisināt, pārstrādāt.
«Viena no pozitīvajām metodēm ir spēt izrunāt visus sasāpējušos jautājumus, kā arī neuztvert personīgi, ja kāds uz tevi sakliedzis, bet saprast, ka tas bijis cilvēka sauciens pēc palīdzības. Apzināties, ka viņam bijis ļoti smagi. Nebāzties virsū, bet novilkt iekšēju barjeru, piedot šim cilvēkam un novēlēt, lai viņam veicas tikt ar visām lietām galā,» iesaka psiholoģe.
Grūtāk būs, ja no kliegšanas kā metodes jāatbrīvojas pašam. «Nepieciešama apzināšanās un bezgala liela vēlme to mainīt savā dzīvē,» teic Ilze, iesakot gan salīdzinoši vienkāršus paņēmienus, kā no nejaukā paraduma tikt vaļā. Piemēram, kliegšanas brīdī ieskatīties spogulī, cik neglītus vaibstus iegūst seja. Palīdz arī zināmais ieteikums emociju uzplūdu brīdī paņemt pauzi un ievilkt elpu, jo emocijas vien uzgriež skaļāk balss tembru, nevis tuvina risinājumam. Iekšēju līdzsvaru un harmoniju palīdz iegūt arī fiziskas un garīgas aktivitātes. Tāpēc psiholoģe mudina apmeklēt sporta nodarbības un dažādus seminārus, lasīt labu literatūru. Meklēt, kur iegūt atbalstu savai pašizaugsmei. Attīstīt, pilnveidot sevi kā personību. Tad arī komunikācija ar līdzcilvēkiem izvērtīsies mierīga un konstruktīva, jo tikai pieaudzis un nobriedis cilvēks spēj vadīt savas emocijas. Pārējos vada emocijas, atgādina I.Āna.
