Smaržo ziedi… Svinīgo fona mūziku papildina sačukstēšanās, smiekli un nopietnas sarunas.
Smaržo ziedi… Svinīgo fona mūziku papildina sačukstēšanās, smiekli un nopietnas sarunas. Līdzās Latvijas un Eiropas Savienības karogiem plīvo arī skolas karogs, mazliet citādāks, tomēr īpašs. Atkalsatikšanās radījusi bijušajos skolas biedros nelielu apjukumu. Ko stāstīt, ko vaicāt… Ir tik daudz jautājumu, izrādās, nemaz nezinu, kas noticis ar daļu klasesbiedru. Žēl, ka visi nav ieradušies. Skolas ēka gan tāda pati kā senāk, tikai gaiteņi un telpas ir kļuvušas šaurākas. Varbūt man tikai tā šķiet, varbūt esmu paaugusies?
Skolotāji? Manuprāt, cilvēki nemainās, tikai dzīvo līdzi laikam. Pedagogu rindās tomēr ieraugu pazīstamas skolotāju sejas. Jā, smaida tāpat kā agrāk! Skola saposta, skolotāji nemitīgi atbild uz sveicieniem, ar katru absolventu pārmij kādu vārdu… Pašreizējie skolas audzēkņi sveicina katru pasākuma viesi. Ceru, ka pēc dažiem gadiem arī viņi atgriezīsies šeit, lai pārliecinātos, ka ar skolu un skolotājiem viss ir kārtībā.
Šķiet, ka mans laiks ir pagriezts atpakaļ par astoņiem gadiem. Citiem, kas man blakus, laika sprīdis ir daudz garāks. Redzu, sirmam kungam acīs asaras. Viņš šo skolu ir absolvējis pirms 55 gadiem.
Tūliņ atskanēs skolas zvans un būs jādodas klasē uz kārtējo mācību stundu. Redzu audzinātāju, viņa smaida, iespējams, ka mans kontroldarbs ir novērtēts ar labu atzīmi. Gaidu ar nepacietību… Kavējoties atmiņās, sajūtas ir tādas pašas kā pamatskolas laikā. Vērojot notiekošo, uz mirkli vēlos atgriezties skolas solā, kad somā starp mācību grāmatām paslēpu skaistāko lelli. Atceros starpbrīžus, kad devāmies skolas pagalmā, lai zīmētu uz asfalta un spēlētu spēles. Tolaik te mācījās arī mans vecākais brālis, kurš mani pažēloja, kad ziemā, traucoties ar ragaviņām no stāva kalna, savainojos…
Vīzija manās domās ir uzburta, šķiet, ka nekas nav mainījies. Sapnis izgaist, un atceros, ka septembrī došos uz Rīgu un turpināšu mācības augstskolā. Tur mani gaida kursabiedri, šoreiz lelli līdzi neņemšu. Augstskolas ēka ir daudz plašāka un modernāka, taču mana pirmā skola vienmēr paliks tāda, kādu to atceros – ar šaurajiem gaiteņiem un pilna ar atmiņām.
Ikdienas steigā mēs aizmirstam rūpēties par cilvēkiem sev blakus. Aizmirstam vecos draugus, pirmo skolu. Laiks pamazām nodzēš dienasgrāmatā neierakstītās izjūtas. Ir tik labi uz mirkli atgriezties pagātnē, jo ieskatīties nākotnē nav iespējams. Atmiņas atgriežas un dod spēku nākotnei. Tad var doties tālāk un ļauties dzīves virpulim, lai būtu vēl daudz mīļu vietu, kur vēlāk atgriezties!
“Dar” man, tēvis, pastaliņas,
Pērc man staltu cepurīt”,
Šuj man svārkus, māmuliņa,
Skolā iet(i) man gribas!”
