Tāpat kā aug cilvēks, piedzimstot, izdzīvojot bērnību, pusaudža gadus, jaunību un briedumu, attīstās arī ģimene secīgā pēctecības virknē. Tā iegūst savu sākumu, audzina atvasītes, līdz agrāk vai vēlāk «ieskanas zvans» – hei, tu vari kļūt par vecvecāku. Kāds šo lomu gaida ar nepacietību, nemitīgi izprašņādams savus bērnus: «Kad nu būs?», citam šī vēsts uzkrīt gluži kā sniegs uz galvas vēl pirms paša jubilejas kūkā nopūstas 40 svecītes. Ko nozīmē jaunais statuss un pienākumi? Vai bērna bērns man jāaudzina kā savējais? «Pat visharmoniskākajā ģimenes sistēmā līdz ar šīm pārmaiņām ienāk zināma trauksme,» atzīst psiholoģe Ilze Āna, piebilzdama, ka sabiedrība par tēmu mēdz arī jokot. «Piemēram, pāris uzzinājis priecīgu ziņu, ka kļūs par vecvecākiem, un vīrs nopietni saka – iedomājies, man tagad būs jādzīvo ar vecmāmiņu!» Ko nu?
Lielā vai vecā mamma?
Lai arī neatradīsim grāmatu, kur būtu uzskaitīti vecvecāku pienākumi un atbildība, katram ir paša ģimenē vai draugu lokā gūti pieņēmumi, ko dara omas un opīši, stāsta Ilze, skaidrojot, ka šo priekšstatu veidošanos, protams, ietekmējuši kultūrvēsturiski un etniski faktori. Noskaņu jēdziena izpratnei piešķir arī vārda semantiskā nozīme. «Dažādās valodās vecākās paaudzes sievietes sauc atšķirīgi. Mums ir vecmāmiņa. Ko tas nozīmē? Vai esmu jau veca? Savukārt vācu valodā viņu sauc «grossmutter» jeb lielā mamma. O, iedomājies: esmu lielā – man ir savi bērni, dzimtā parādījušie nākamie, un varbūt vēl varu sagaidīt, ka Dievs būs devis garu mūžu un veselību,» tēlo I.Āna, akcentēdama, cik svarīgi tomēr katram ievērot savu lomu. Tās sajaucot, rodas nevajadzīga spriedze un konflikti paaudžu vidū.
Nepārsteidz attieksme
pret mazbērnu
«Vecvecākiem pieder neierobežota mīlestības vara – viņi labākajā nozīmē var darīt visu, ko vēlas. Mīlēt bez nosacījumiem, ko parasti piedēvē mātēm. Mammas un tēti brīžam vai traki paliek, uzskatot, ka vecvecāki ātri nojauc to, ko viņi rūpīgi būvējuši. Tad saku: «Tikai nestrīdieties, jo bērns ātri saprot, kur ko var atļauties. Tās atsevišķās viesošanās reizes viņa raksturu nesabojās!» pārliecināta psiholoģe.
Kaut vecvecāku lomai iepriekš nevar sagatavoties, nokļūstot šajā statusā, opis vai ome attieksmē pret mazbērnu atspoguļo, kādi paši bijuši vecāki. «Ģimenes sistēmā mēs to saprotam, un te nav nekādu pārsteigumu – ja mamma nav mīlējusi savu bērnu, viņa atgrūdīs un nepieņems arī mazbērnu!» Savukārt siltās jūtas un rūpes ar nākamo paaudzi kļūst tikai redzamākas. «Nav tiesa, ja kāds teic, ka mamma mazbērnus mīl vairāk nekā savulaik viņu. Vienkārši tad viņai varbūt nebija laika to izrādīt, ko tagad var ieraudzīt,» teic Ilze.
Vecvecāki ir liels zināšanu un pieredzes resurss, ko jāmāk izmantot. «Laimīgas tās jaunās māmiņas, ja ģimenē ir sava vai vīra mamma, kas gatava palīdzēt un, piemēram, skaidri definē: «Tagad ej pagulēt, es iziešu ārā tās divas stundas un pieskatīšu mazuli. Vēl man ir priekšlikums, padomā – nakti no piektdienas uz sestdienu mēs varētu mazo paņemt pie sevis, gan jau svētdien atgulēsim!» Mazs bērns prasa ļoti lielu fizisku un emocionālu slodzi. Jaunajiem vecākiem dažbrīd pietrūkst resursu, ko var sniegt vecvecāki, nostiprinot ģimeni un dodot cerību, ka šo posmu iespējams izdzīvot. Var gan rasties grūtības ar palīdzības pieņemšanu, bet attiecībās vajadzētu runāt atklātu valodu un beigt spēlēt paslēpes. Varbūt tas skan prasti, bet liekam papīru galdā un sarakstām visus pienākumus un atbildības, piemēram, – ja vajadzēs palīdzēt, vai tu man piezvanīsi? Viens no labas un stipras ģimenes rādītājiem ir informācijas aprites ātrums, īpaši, ja kādam vajadzīgs iedrošinājums un atbalsts,» pauž I.Āna.
Vidējās paaudzes izvēles sekas
Kamēr vecāki par bērniem tur pilnu atbildības, audzināšanas un disciplinēšanas paketi, uzmanot atvases attīstību un skolas gaitas, vecvecākiem šī nasta nav jāstiepj, viņi var vien būt klāt, palīdzēt un atbalstīt. Tomēr dzīvē mēdz notikt visādi – mammas un tēti aiziet no dzīves, dodas peļņā uz ārzemēm vai vienkārši nespēj rūpēties par saviem bērniem –, un lielā atbildība iegulst omīšu un opīšu rokās. «Tas nav nekas jauns un novērots visos laikos, ka vecvecākiem nereti nākas audzināt savu bērnu (kā tautā saka izlaideņu, neveiksminieku, disidentu, laimes meklētāju, pasaulē skrējēju, vieglas uzvedības sieviešu) atvases. Tomēr Dievs tā nav iekārtojis, ka viņiem būtu jāuzņemas pilna atbildība par mazbērniem. Šis lomu sajaukums, sociālās gaidas un pretenzijas, kas tiek izvirzītas, bieži neiztur spriedzi. Galvenokārt tās ir vidējās paaudzes pieņemto lēmumu sekas. Tas ir apzināts lēmums, piemēram, aizbraukt uz Īriju un sūtīt tikai naudu, kamēr vecvecāki audzina manus bērnus. Var jau mēģināt visu norakstīt uz sarežģītajiem sociāli ekonomiskajiem apstākļiem,» skarbi secina psiholoģe.
Tomēr reizēm bērnam dzīvot pie vecmāmiņas un vectētiņa ir lielāks ieguvums, ja šajā vidē mazbērns izbauda ģimeniskas attiecības, atzīst Ilze, visiem vecvecākiem novēlot nebaidīties no sava statusa, saprast, ka ir lielā mamma un tētis – paši svarīgākie ģimenes balsti –, un palīdzēt saviem bērniem kļūt par labiem vecākiem!
