Raimonds Kleinarts izdzīvo savu 75. gadu.
Raimonds Kleinarts izdzīvo savu 75. gadu. Cik no tiem aizritējuši radikulīta ēnā, viņš sāk aizmirst, jo nu jau piekto gadu ik rītu iesāk ar 560 reizēm “gulties – celties” vingrinājumu.
Ka aizritējuši jau 74 gadi, šim vīrietim man kauns atgādināt, tāpat kā apgalvot, ka tie vienkārši aizvadīti – tik dzīvi pilniem malkiem izgaršojošs viņš man šķiet. Slavas dziesmu dziedāt nav vērts, jo nevienu no saviem trūkumiem viņš nevēlas slēpt.
Nu, pagaidi!
“Vingrot es sāku, lai pierādītu, ka ārstu “parakstītā” diagnoze nav visam atlikušajam mūžam,” stāsta R.Kleinarts. “Kad pēc trīs mēnešu ārstēšanās Rīgā dakteri mani palaida mājās ar ieteikumiem nēsāt trušu ādas jostu ap gurniem, zemāk par jostu mazgāties tikai ar siltu ūdeni, piekodinot, ka es nekad vairs nevarēšu līdz zemei pieliekties, nodomāju: nu, pagaidi! Es tev parādīšu trušu jostiņu un nevarēšanu!”
Spītība vadījusi ne vienā vien dzīves situācijā. “Ar radikulītu saslimu, strādājot uz dzelzceļa 1958.gadā. Lai netraumētu sievu, kas tai laikā ar mūsu nesen dzimušo meitiņu dzīvoja laukos, Krustpilī aizgāju pie ārsta un lūdzu kaut ko izdomāt, lai es vismaz pāris stundas varētu dejot,” atceras R.Kleinarts. “Staigājot kājas un mugura sāpēja briesmīgi. Dakteris sadeva tabletes, piekodinādams, ka jau pēc divām stundām vairs nevarēšu paiet.”
Tā arī bijis. Pēc dejošanas laikus braucis mājās. Iestumt mašīnu garāžā palīdzējuši draugi. “Otrā dienā braucu uz slimnīcu Rīgā. No stacijas kājām ejams pavisam mazs gabaliņš, bet nevarēju to pieveikt, ņēmu taksi,” stāsta R.Kleinarts.
Pēc diviem gadiem
Pēc triju mēnešu dziļajām blokādēm, dūņu vannām un procedūrām no slimnīcas atvadījies ar minēto diagnozi un ārstnieciskās fizkultūras speciālistu vingrojumu paraugiem, R.Kleinarts atgriezās Krustpilī.
“Kā vingrot, izdomāju pats. Pēc diviem gadiem varēju noliekties tik tālu, lai aizskartu zemi. Neklausīju arī ieteikumiem par auksto ūdeni – vakarā nomazgājos, norīvējos un uzreiz gultā, siltumā,” atceras R.Kleinarts.
“Uz Rīgas slimnīcu braucu “atrādīties” savam dakterim. Viņš izlasa slimības vēsturē diagnozi un jautā, vai varu kaut drusku saliekties. Es – līdz zemei. Kā neticēdams savām acīm, prasa vēlreiz. Pēc tam sasauca visus savus kolēģus un publiski atzina, ka ne vienmēr ārstiem esot taisnība.”
Zāles ne katram
Tā, kā vingro tagad, R.Kleinarts regulāri dara piekto gadu. Bija periods, kad nevingroja vispār. Radikulīts gan bija atkāpies, bet joprojām sevi atgādināja. Tad staigāja šķībāks un brauca uz sanatorijām.
Impulss – šis maģiskais vārds bijis vairāku būtisku likteņa pagriezienu krustpunktā. “Ceturtajā klasē Variešu pamatskolā parakstījāmies “Zelta grāmatā”, ka nekad ne dzersim, ne pīpēsim. Visi parakstījās, bet cik to izpildīja? Man tas tiešām kļuva par iemeslu, kāpēc ar šiem netikumiem nenodarbojos,” stāsta R. Kleinarts. “Dzīvē kopumā esmu izdzēris varbūt pudeli šampanieša, pudeli alus un glāzi šņabja. Zemē izlējis – ārkārtīgi daudz.”
Impulss pēdējo gadu vingrošanai bija demokrātiskās partijas “Saimnieks” sporta spēles, kur R. Kleinarts kā līdzjutējs piedalījies uzvarētājas godināšanā, kas spējusi vēdera preses vingrinājumu “celties – gulties” izpildīt 310 reizes.
“Otrā dienā mājās mēģinu es arī. Vairāk par 25 reizēm toreiz nevarēju – sāka sāpēt vēders,” stāsta R.Kleinarts. “Katru dienu liku pa vienai reizei klāt un jau nākamajā gadā varēju to meiču pārspēt. Tagad varētu atliekties vēl vairāk nekā 560 reizes, bet apnīk. Dakteri, kam stāstu par savu vingrošanu, apgalvo, ka katram šīs “zāles” neder, jo retajam ir tāda pacietība.”
Nedomāt sliktu
Aktīvā dzīves pozīcija nav uzspēle. Jaunībā spēlēts “džeziņš” (džeza ansamblī). “Toreiz, atceros, aizejam uz krogu, pasūtu puišiem ko stiprāku, sev – limonādi un šokolādi. Ārā ejot, viņi bīda mani pa priekšu, esot drošākais no visiem, lai parunātu ar meitenēm,” smejas R.Kleinarts.
Vienmēr darbojies visās iespējamās sabiedriskajās organizācijās, uzskatījis par nepieņemamu just pret kādu pazemību.
“Iekšlietu ministrijā padomju laikos vajadzēja iet pēc atļaujas mazkalibra šautenei. Uz kāpnēm stāv milicis, pārbauda kādai sievietei dokumentus. Es kā gāju drošā solī viņiem garām. Vēlāk pulkvedis aiz brīnumiem nesaprata, kā lai bez neizņemtās caurlaides es tieku ārā, “atceras R.Kleinarts.
“Ir viens likums – nekad nedomāt sliktu, nepieļaut, ka man varētu kaitēt visļaunākais. Būtībā ar šādu pašiedvesmu darbojas visi ekstrasensi – noskaņo cilvēkus, lai tie saviem iekšējiem spēkiem cīnītos pret slimībām.”
Aizmirsis, kā sāp
Vingrojumi, ko izpilda R.Kleinarts, nav sarežģīti. Efektu sasniedz ar atkārtojumu skaitu un nodarbību regularitāti.
Ikrīta nodarbības sākas ar iesildīšanos – stiepšanos, saliektu un taisnu roku vicināšanu, kakla un vidukļa apļošanu, kāju cilāšanu, visa organisma sasprindzināšanu un atslābināšanu. Tad trīs kilogramu hanteļu cilāšana 40 reizes, astoņu kilogramu smago – 20 reizes. “Pēc tam guļos uz cieta dīvāna, fonā klausos mūziku un taisu savus 560 “celties – gulties”. Lai nesajūk skaits, ik pēc simts reizēm nolieku kādu priekšmetu,” saka R. Kleinarts.
“Divus gadus nezinu, kā tas ir, kad sāp mugura. Talkās četras, piecas dienas bez problēmām varu lasīt kartupeļus. Roku dārzu. Vēdera preses muskulatūra ir tāda, ka ar pirkstu nevar iespiest. Speciālisti man stāsta, ka nostiprinātā vēdera muskulatūra kompensē daļu no tās slodzes, ko agrāk uzkrāvu mugurai.”
Veselā miesā vesels gars? Lai cik šis teiciens nebūtu apnicis, nākas vien piekrist. Izrādās, to var apliecināt arī 74 gadu vecumā. Bet vingrošanai ir piemērots ikviens, kas spēj izkāpt no gultas, jebkurā vecumā un jebkuros laika apstākļos. Sākt, izrādās, nekad nav par vēlu. Paliek jautājums par gribasspēku.
