Pēc grāmatas “Šofera dēls minhauzens” par Aināru Šleseru prezentācijas tās autors Lato Lapsa it kā saņēmis draudus, tāpēc uz laiku pārtraucis savu darbību un devies ārpus valsts. Gan A.Šlesers, gan Aivars Lembergs, par kuru grāmata “Kā nozagt miljardu?” iznāca augustā, uzskata, ka, visticamāk, nekādu draudu nav bijis. Tomēr priekšvēlēšanu gaisotnē šādu iespēju nevar noliegt. Arī man nesen tā “maigi” ieteica rakstīt tikai labu par deputāta kandidēšanu uz Saeimu. Man nešķiet, ka tāpēc vajadzētu bēgt vai izvairīties. Tāds ir žurnālista darbs – nepateicīgs un arī bīstams. Tomēr iespējams, ka tik populārajam žurnālistam ir citi mērogi atklāsmēm un līdz ar to arī pamats baidīties.
Man kā daudziem kolēģiem nav pieņemama Lapsas maniere tendenciozi attēlot populārus politiķus. Viņa atklātās patiesības bīstami balansē uz ētikas robežas. Šķiet, ka L.Lapsam patiesība ir pāri visam, aizmirstot par cilvēcību. Domāju, ka arī tie, kuri priecājas par epitetiem viņiem nesimpātiskajam Aināram Šleseram, negribētu būt viņa vietā. Taču tad vajadzētu arī pieņemt, ka tieši tā un vēl trakāk var rakstīt par katru. Varētu domāt, ka autors pats ir balts eņģelis bez neviena melna plankumiņa. Bet L.Lapsa kā īsts preses šovmens cenšas atklāt tikai populāro politiķu ēnas puses. Tieši šī vēlme, manuprāt, ir viņa ēnas puse. Turklāt principiālais karotājs jau gandrīz divus gadus strādā uzņēmuma padomē, kas kontrolē krieviski iznākošo avīzi “Telegraf”. Tiek uzskatīts, ka šī avīze pieder par ceturto Latvijas oligarhu sauktajam Oļegam Stepanovam.
