Alūksnes literātu kluba “Ezerlāse” dalībnieki piedalījās gadskārtējā Vidzemes literātu saietā, kas šoreiz notika Lielvārdē un tās apkaimē. Vairākās nominācijās balvas saņēma un klausītāju simpātijas ieguva Kristaps Plaums no Gaujienas.
Alūksnes literātu kluba “Ezerlāse” dalībnieki piedalījās gadskārtējā Vidzemes literātu saietā, kas šoreiz notika Lielvārdē un tās apkaimē. Vairākās nominācijās balvas saņēma un klausītāju simpātijas ieguva Kristaps Plaums no Gaujienas.
Kā allaž, saieta dvēseles bija dzejniece Kornēlija Apškrūma un viņas dziedošās pavadones Mētra Kalniņa un Lilita Kauliņa. Alūksnes rajonu saietā pārstāvēja arī literāti Ilga Drozdova un Māris Ievednieks, Kristaps Plaums, Diāna Lozko, Laima Spieģele, Daiga un Vilnis Sliņķi. Pasākuma dalībniekiem bija iespēja piedalīties literārā minikonkursā, kurā balvu par Lielvārdei un tās vēsturiskajai pagātnei veltītiem darbiem piešķīra novada domes komisija. Savukārt mecenāta Aivara Smagara balvai literāro lasījumu dalībniekus nominēja klausītāji. Tika pasniegta arī balva par labāko grāmatu no saieta līdz saietam. Ar referātiem pasākumā uzstājās literātes Lija Brīdaka un Maija Laukmane.
“Nereti šķiet, ka šis nav dzejas, bet gan grūtas eksistences, biznesa un izklaides laiks. Darbā paguruši, gribam atpūsties, un izklaides biznesa darboņi nekavējas ar piedāvājumu. Diemžēl tas visbiežāk žilbina acis, bet visai reti bagātina mūs emocionāli. Tāpēc dzeja cilvēkiem ir vajadzīga, taču tai ir jāpauž patiesi dvēseles pārdzīvojumi,” pārdomās dalās L.Brīdaka un skumji secina, ka šodienas dzejas jaunā paaudze un kritika to neievēro, par galveno uzdevumu izvirzot sevis apliecināšanu.
Modernā dzeja nereti ir viegla meditācija par nebūtisko, kas autoram šķiet svarīgs konkrētajā brīdī, vai arī tā ir interesantu asociāciju plūsma ar atsevišķiem uzzibsnījumiem. Diemžēl deformējusies arī tradicionālajā dzeja. Mēģinot atspoguļot vārdos dabas gleznas un tēlus, autori nereti pārāk pakļaujas vārda inercei.
“Pa atskaņām kā pa cinīšiem mēs kaut kur skrienam, lecam, ķeram, bet tajā visā pietrūkst īsta spēka, iedvesmas un maģijas,” vērtē L.Brīdaka un norāda, ka savu izjūtu un pārdomu paušanai autori bieži vien izmanto ikdienā pierastus vārdus un jēdzienus, kā rezultātā dzeja kļūst vienmuļa un lasītājam neinteresanta.
“Vārdi ir atslēgas ceļam uz sirdi. Vārdi vai nu sasilda, vai arī nolīst pār mani kā lietus pār sintētikas lietusmēteli, neaizskarot dvēseli. Literatūrā es meklēju notikumu. Kaut ko, kas mani darītu jūtīgāku un saprast spējīgāku. Tas ir labākais, ko literatūra var dot,” uzskata M.Laukmane un norāda, ka Latvijas novadu literātiem sava viedokļa izteikšanai ir nepieciešams pašiem savs preses izdevums, jo šobrīd esošajos lasāmi gandrīz vai tikai Rīgas autoru sacerējumi. Kā labu piemēru viņa min Liepāju, kur kultūras dzīves aktualitātēm un jaunradei veltīts izdevums iznāk četras reizes gadā. Tāpat ir nepieciešamas visiem novadiem kopīgas Dzejas dienas, kas varētu risināties Brīvdabas muzejā.
“Laba dzeja man liek pulsēt. Laba dzeja ir dzīva. Cik šādas dzejas top novados? Vai pārāk bieži mēs nemētājam vārdu bumbiņas? Savulaik Raitis Vilciņš intervijā laikrakstam “Literatūra un Māksla” teica: “Bīstamus mērogus sasniegusi dvēseles bezjūtība saskarē ar literatūru.” Kāda ir mūsu novadu autoru radītā dzeja šodien, un kā mēs strādājam paši ar sevi? Arī reizi gadā tiekoties, mēs varam daudz paveikt sevis pilnveidē,” pārdomās dalās M.Laukmane.
“Gados vecāku cilvēku un jauniešu dzeja ļoti atšķiras. Tas arī saprotams, jo vecākā paaudze ir izdzīvojusi daudz ko tādu, ko mēs neesam pieredzējuši. Lai katrs raksta, kā viņš raksta, jo katram autoram jau ir savs lasītāju loks,” savu viedokli pauž K.Plaums, kura dzeja starp pārējiem izcēlās ar dzirkstošu lakonismu un trāpīgiem salīdzinājumiem. Izteikt domas un jūtas dzejas formā jaunieti līdz šim rosināja Gaujienas vidusskolas skolotāja Ingrīda Tārauda. Nu Kristaps šo skolu ir absolvējis un pavisam drīz uzsāks studijas Rīgā. Viņš cer literāro darbību turpināt, jo Rīgā ir paziņas no jauno autoru semināra, kurā Kristaps piedalījās šopavasar.
