Pirms 25 gadiem – 1986.gada jūlijā – Veclaicenē meklēju Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru Alfrēda un Eduarda Auziņu, Voldemāra Plukša un Jāņa Raibeka dzimtās mājas, lai izzinātu viņu dzīves ceļus iecerētajai grāmatai. Satikos ar daudziem atsaucīgiem ļaudīm, bet Juhans Prangelis, kurš lieliski pārzināja Veclaicenes vēsturi, pavadīja mani šajā “ekspedīcijā”.
Ejot uz Lāčplēšu Auziņu dzimtajām mājām – pa ceļam no Kornetiem uz Vidzemes šoseju, netālu no Bārdas kroga – Juhans man parādīja Nezināmā igauņu karavīra kapu. Tas bija mūsu tautas kangaru nolīdzināts, par tā atrašanās vietu liecināja tikai tuvējā priedē iegriezts krusts, bet uz kapa vietas bija nolikti ziedi. Tos nolikām arī mēs, jo visapkārt bija lauku un pļavu ziedu pārpilnība. Padomju gados ziedu nolicējus izsekoja un vajāja, bet tos nebaidījās likt Sutanču, Periju, Laursonu, Maziku un citas ģimenes.
Pirms 21 gada – 1990.gada februārī – organizēju Nezināmā igauņu karavīra kapa atjaunošanu ar lielu veclaiceniešu un daudzu citu cilvēku atsaucību un palīdzību. Tā atklāšana 1990.gada 24.februārī pulcēja vairāk nekā trīs simtus cilvēku no Latvijas un Igaunijas, apliecinot mūsu ticību Latvijas un Igaunijas zaudēto brīvību un neatkarību atgūt. Sētiņu ap kapu lauku izgatavoja Valdis Udrass, bet Igaunijas Brīvības krustu – Gunārs Plukšs. Lai laba veselība ilggadējai pagasta vadītājai Silvijai Rēdelei, kura vienmēr un visur atbalstīja, palīdzēja organizēt visus šos svētīgos pasākumus – Tēvzemes mīlestības stundas.
Igauņu nezināmā karavīra kapu kopj paši veclaicenieši, es tikai koordinēju sadarbību ar Igaunijas un Latvijas karavīriem, zemessargiem, jaunatnes organizācijām un skolām. J.Prangeļa svētīgo darbu turpina viņa dēls Jānis un meita Maija (tagad – Bleiferte), tautas nama vadītāja Maija Rozīte un citi. Ceļu uz kapa vietu, izrokot dziļu “tranšeju”, iztīrīja traktorists Andis Bēters, bet ar lāpstām sniegu raka Aija Gruģe, Uldis Rasmanis, Jānis Dambis un Maigonis Rencis. Paldies par lielo darbu veikšanu!
Igauņu karavīru, kas krita par Latvijas brīvību un neatkarību, godināšana Veclaicenē ierakstīja jaunu lappusi mūsu tautu vēsturē. Veclaiceniešiem sākās cieša sadarbība ar tuvējām Igaunijas pašvaldībām – Reugi, Misso, Hānju un citām, tika realizēti vairāki starpvalstu pārrobežu sadarbības projekti, rīkotas Igauņu dienas Veclaicenē, Latvijas dienas Igaunijā. Liela nozīme bija arī Ilzes Briediņas vadītajiem vīru, sieviešu un jauktajiem vokālajiem ansambļiem, draudzības vakariem Veclaicenes tautas namā, uz ko ierodas arī daudzi igauņi. Sākās arī sadarbība starp Latvijas un Igaunijas bruņotajiem spēkiem.
Pašreizējie krīzes apstākļi, kad likvidēta Veclaicenes pamatskola, kad cilvēku tur paliek mazāk un mazāk, rosina meklēt izeju bezizejā. Veclaicene ir Latvijas Šveice ar augstiem kalniem, no kuriem paveras gleznainas ainavas uz Igauniju – Munameģi un citām vietām, ar daudziem ezeriem un citām pievilcīgām vietām. Tā aicināt aicina ļaudis no tuvām un tālām vietām, arī no ārzemēm, doties baudīt Latvijas brīnišķīgo, neskarto dabu, nodarboties ar ziemas sporta veidiem.
Veclaicenieši domā, ka tieši tūrisms var glābt postā ejošo Veclaiceni. Izveidojot Veclaicenes skolā tūrisma infrastruktūru, vasarās varētu rīkot arī sporta un atpūtas nometnes, bet ziemā uzņemt kalnu slēpotājus un citu ziemas sporta veidu pārstāvjus. Sadarbībā ar igauņiem, jo tālu nav Otepē un Hānjas ziemas sporta veidu bāzes, veclaiceniešiem ir cerības izdzīvot. Kā domājat jūs?
