Līdz 1. septembrim Alūksnes muzeja sezonas izstāžu zālē – Apaļajā tornī būs skatāma Mārtiņa Belicka velosipēdu privātkolekcija izstādē “Ne tikai Ērenpreis”. Šī izstāde Alūksnē nav nejaušība, jo arī mūsu pilsētā ir senas velobraukšanas tradīcijas – savulaik šeit bija 7. Siguldas kājnieku pulka velosipēdistu rota, jau krietni vēlāk, 20. gadsimta 90. gados Alūksne kļuva slavena ar Kegi velobraucienu,bet tagad mēs lepojamies ar riteņbraucējiem Oskaru Muižnieku, Andri Vosekalnu, kā arī ar mūsu velosporta entuziastiem.
Šīs jomas entuziasts ir arī M. Belickis – baušķenieks, kurš darba dēļ tagad dzīvo Rīgā. Interese par šo sporta veidu un arī par Latvijā ražotiem velosipēdiem pamudinājusi viņu veidot savu kolekciju, ko tagad var apskatīt arī alūksnieši. Jāpiebilst, ka šī ir jau piektā reize, kad interesentiem ir iespēja apskatīt šo kolekciju, kas ar katru gadu kļūst arvien bagātāka. Iepriekšējos gados tā eksponēta Bauskas motormuzejā, Ogres vēstures un mākslas muzejā, Rīgā, Rietumu bankas izstāžu zālē un K. Ulmaņa piemiņas muzejā ”Pikšas”.
– Kā ir tapusi jūsu kolekcija?
– Tas bija 2008. gadā, kad es iegādājos pirmo pirmskara Latvijā ražoto velosipēdu, kas bija ļoti sarūsējis un nācās to restaurēt. Mans dzīvesstils ir tāds, ka velosipēdu izmantoju ikdienā, braucot uz darbu, un esmu piedalījies arī sacensībās. Neesmu sportists un un riteņbraukšanas fanātiķis, bet mīlestība pret velo arī ir pamats tam, ka esmu pievērsies velosipēdu kolekcionēšanai un arī to atjaunošanai. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā bija daudz velosipēdu ražotāju un gribējās līdzās jaunajam parādīt veco. Pamazām meklējot, pētot uz darbojoties atklājās, ka tolaik velosipēdu ražošana bijusi vesela nozare un ir daudz, ko darīt. Un tas nav tikai viens velosipēds – “Ērenpreiss”.
-Vai tādēļ arī izstādes nosaukums ir “Ne tikai Ērenpreis”?
– Jā, tas bija vispopulārākais un pieejamākais velosipēds, taču Latvijā bija septiņas rūpnīcas, kas tos ražoja, arī pagasti pirka no lielajām rūpnīcām atsevišķas detaļas un paši lika velosipēdus kopā, veidoja savu stilu. Gustavs Ērenpreiss bija viens no lielākajiem ražotājiem, protams, viņš ir savā ziņā ir leģenda. Cilvēki, kuriem ir saglabājušies tā sauktā Latvijas laika velosipēdi, saka – man ir “Ērenpreiss”, bet patiesībā tas varētu būt ražots pie Ozolnieka, “Līvā” vai kur citur. Ērenpreisam pa lauku reģioniem bija mazi veikaliņi, kur viņš tirgoja savus velosipēdus, un deva arī uz kredīta un tādā veidā guva lielu popularitāti. Viņš aktīvi reklamēja savu produkciju, ievietoja reklāmas avīzēs un guva lielu atpazīstamību. Taču velosipēdus ražoja arī citi, piemēram, “Latvello”, kas izcēlās ar savu kvalitāti.
– Pastāstiet, lūdzu, par to kas ir skatāms izstādē!
– Tajā var aplūkot 10 oriģinālos velosipēdus, kas ražoti Latvijā tādās firmās kā “Latvello”, “P. Ozolnieks”, “Ērenpreiss”, “Omega”, “Līva”. To skaitā ir treka “Ērenpreiss” ar koka aplokiem, un pašlaik vienīgais zināmais viscaur niķelētais sieviešu velosipēds, ko ražojis P. Ozolnieks. Izstādē var redzēt kādreizējo šī sporta veida pārstāvju Latvijā apbalvojumus, attiecīgo sporta biedrību zīmes un arī sacensību plakātus. No velosipēdistu sporta biedrībām pati slavenākā bija “Marss”, kurai bija savs velotreks Rīgā, Ventspils sporta biedrība “Spars”, Valmieras sporta biedrība. 30. gados riteņbraukšanas sports bija populārs sporta veids Latvijā. To atbalstīja un tā popularitāti veicināja Latvijas Valsts prezidenta ierosinātie Vienības braucieni. No 1936. līdz 1939. gadam notika četri braucieni. Pirmais noslēdzās Rīgā, otrais – Jelgavā, trešais – Rīgā. Izstādē var apskatīt bukletus, kuros redzami braucienu maršruti. Vienā no tiem iekļauta arī Alūksne un Ape. Tas nebija kā tagad, mūsdienās, kad šis brauciens notiek tikai Siguldā, kurā arī pats esmu piedalījies. Kārlis Ulmanis šo notikumu rosināja kā tautas svētkus, darbā cilvēkiem pat deva brīvdienas. Manā kolekcijā arī ir velosipēdu ražotāju katalogi, senas fotogrāfijas ar šiem braucamrīkiem un dažādi dokumenti, kā arī velosipēdu aksesuāri un citas lietas, kas saistītas ar tiem. Arī tie ir aplūkojami izstādē.
– Kolekcijas eksponātu atjaunošanā noteikti jāiegulda daudz darba un tas prasa arī daudz līdzekļu…
– Velosipēdus atjaunoju pats, kolekcijā ir vairāk nekā desmit oriģināla krāsojuma velosipēdi. Vēl jau tie ir arī darbnīcā, bet pašlaik notiek restaurācija, meklēju detaļas, tādēļ pagaidām vēl nevar tos eksponēt. Liela problēma ir sēdekļi, rokturi. Ja velosipēds stāvējis ārā, atstutēts pret sienu, tad viens rokturis ir sabojāts, bet otrs labs… Jā, velosipēdu atjaunošana izmaksā diezgan dārgi, jo viss jāniķelē no jauna un tieši tas sadārdzina šo procesu. Ir detaļas, kuras velosipēdu atjaunošanai esmu iegādājies eBay, bet dažas esmu dabūjis arī tepat, Latvijā, no cilvēkiem, kuriem radinieks ir bijis kāda veikaliņa vai darbnīcas saimnieks, un tās ir atradis kādā garāžas stūrītī.
– Sacījāt, ka pārvietošanās ar velosipēdu ir jūsu dzīvesstils. Šķiet, ka velobraucēju kļūst arvien vairāk…
– Riteņbraukšana pēdējos gados ir atdzimusi. Arī, braucot pa Alūksni, ievēroju, ka šeit ir daudz velosipēdistu. Veloceliņi – tā ir lieta, ko šeit vajadzētu attīstīt nākotnē. Lai cilvēkiem ir iespēja pārvietoties – gan jauniešiem, gan pieaugušajiem. Labi, ka tiek veicināta interese par riteņbraukšanu kā sporta veidu, jo no bērniem un jauniešiem izaug sportisti, tā ir nākotne. Tāpat kā savulaik hokejā – atlika tikai Latvijas izlasei vinnēt Krieviju un vēl pāris valstis, un tagad mums ir hokeja halles visās lielākajās pilsētās. Tas pats arī ar velobraukšanu. Tā ir tā lieta, ka cilvēkiem gribas izkustēties, un vari ar savu spēku, cik tevī ir, radīt ātrumu, nevis esi motorizēts. Braucot, vairāk paļaujies uz paša spēkiem, dabū izkustēties un var viegli nonākt no punkta A līdz punktam B, pārvarot lielākus attālumus, nekā tas būtu, ejot ar kājām.
Arvien populārāks kļūst arī velotūrisms, kad uz velosipēda sapako somas, telti un var aizbraukt kaut kur dabā pie ezera, uzcelt telti. Cik kilometrus kopumā pats esmu nobraucis, ir grūti saskaitīt, jo tie krājas nemanot.
Dace Plaude
