Grūti izskaidrot sajūtas, kādas pārņem, vērojot bērnus internātskolā vai bērnunamā. Viņi ir tādi paši kā jebkurā mācību iestādē, bet acis un izturēšanās liecina, ka tie dzīvo citā, atšķirīgā pasaulē, lai gan ir mums blakus.
Grūti izskaidrot sajūtas, kādas pārņem, vērojot bērnus internātskolā vai bērnunamā. Viņi ir tādi paši kā jebkurā mācību iestādē, bet acis un izturēšanās liecina, ka tie dzīvo citā, atšķirīgā pasaulē, lai gan ir mums blakus. Ko mēs par to zinām? Droši var teikt tikai to, ka šo bērnu lielākā vēlme ir būt mīlētiem un dzīvot savā ģimenē. Vai šim sapnim ir lemts piepildīties?
Alūksnes rajona bērnunams un Gaujienas speciālā internātskola atrodas vienā ēkā. Skola veidojusies tāpēc, ka bērnunama audzēkņi izauga un viņiem vajadzēja mācīties. Tagad arvien palielinās klašu komplektu skaits. Vismaz pagaidām nav jūtams, ka būtu vairāk ģimeņu, kas vēlas bez vecāku gādības palikušos bērnus ņemt aizbildnībā vai arī adoptēt tos, kas ir juridiski brīvi. Saruna ar internātskolas direktori Mudīti Reigasi un audzinātāju Sarmīti Cauni atklāj viņu pieredzi un liek domāt, cik reāla ir Bērnu un ģimenes lietu ministrijas iecere panākt, lai visi bērni dzīvotu ģimenēs, nevis speciālajās iestādēs.
Iesaka desmit reizes pārdomāt
Mudīte Reigase: – Situācijas ir dažādas, tāpēc nevaru teikt – vajag vai nevajag ņemt bērnus aizbildniecībā. Viss var būt ļoti labi, bet var arī labi domātā aizbildniecība pārvērsties par īstu elli. Man ir negatīva pieredze, ņemot aizbildniecībā 13 gadu vecu meiteni. Ļoti pārdzīvoju, ka ar šo rīcību esmu nodarījusi pāri savai ģimenei. Kamēr meitene bija vecumā līdz 18 gadiem, nebija nekādu problēmu. Pēc tam viņa uzskatīja, ka neviens no mums vairs nevar neko teikt. Turklāt bija jāklausās nepārtrauktos melos. No šīs melu jūras nespējām izkļūt, tāpēc vairs nekontaktējamies. Mani dēli uzskata, ka jauniete ir rīkojusies nodevīgi. Viņa dzīvoja pie manas mātes Rīgā. Tika labi uzņemta ne tikai viņas, bet arī māsas ģimenē. Tomēr noskaidrojās, ka meitene melo visiem.
Iesaku desmit reizes pārdomāt, pirms ņemt bērnu aizbildniecībā vai to adoptēt. Tas ir ļoti nopietns solis. Es zināju, ko tas nozīmē. Tomēr šāda meitenes rīcība mani psiholoģiski satrieca. Kam nav bijusi saskare ar internātskolas vai bērnunama audzēkņiem un domā audzināt mīļu, jauku bērnu, var smagi vilties. Nekādā gadījumā nevajadzētu cerēt, ka šis bērns būs pateicīgs. Labāk sev pajautāt, vai esam gatavi, ka ģimenē ienācis bērns var jūs apzagt, fiziski ietekmēt vai arī seksuāli izmantot jūsu bērnus. Diemžēl daudziem šiem bērniem ir problēmas. Ar tām viņi ir atnākuši no ģimenes, tās nav iegūtas internātskolā. Kamēr viņi ir mazi un paklausīgi, viss it kā ir kārtībā. Augot pašiem, aug arī buciņa radziņi. Tad sākas prasības un pārmetumi, apgalvojot: “Tu man nekas neesi. Ar kādām tiesībām vari kaut ko prasīt?”
Ne katra ģimene var svešam bērnam dot kaut ko labu, jo ne katrs var nest šo papildu psiholoģisko nastu. Lai arī cik saulaini un labestīgi mēs būtu, ne visi to spēj un prot. Bieži vien pietrūkst iekšējā spēka, jo jebkurš bērns ir bērns. Mēs saviem bērniem piedodam, lai ko tie būtu izdarījuši, bet kad svešais bērns sāk kaut ko darīt ne tā, tad nereti rodas jautājums – kāpēc man tas ir vajadzīgs. Tomēr ir pilnīgi skaidrs, ka viņi nav ideāli un būs ne tikai nevainīgas nerātnības. Pusaudža gados ies uz ballēm, pīpēs, lietos alkoholu vai narkotikas. Vai katrs no mums, saulainais un gaišais cilvēks, ir tik stiprs, lai izturētu pāridarījumus? Un vēl baiļu sajūta, ka tikai nenodari pāri aizbilstamajam. Ka tikai ar viņu kaut kas nenotiek! Par saviem bērniem tik ļoti neuztraucas. Viņam var pateikt – nav naudas un nebūs, bet pat mazs bērns zina, ka aizbildnim par viņu maksā, tāpēc var pateikt: “Tev ir jādod!”
Viss ir atkarīgs no apstākļiem, bet nevar cerēt, ka masveidā ņems aizbildnībā vai adoptēs bērnus. Nekad nebūs tā, ka visi varēs augt ģimenēs. Daļa audzēkņu, kas ilgāk dzīvojuši internātskolā un kam nav savas ģimenes, nepratīs tur dzīvot. Ja kāds ir pieradis klīst pa ielām savā vaļā, tad viņš nevarēs iejusties normālā ģimenē. Klaiņošana viņam ir asinīs, tāpēc prasības ģimenē uzskatīs vienīgi par ierobežojumiem. Traģēdija veidojas, ja internātskolā ir pieci seši bērni no vienas ģimenes. Pēkšņi vienu paņem aizbildniecībā vai adoptē. Kā jūtas pārējie? Mums ir zēns, kura māsiņu paņēma mātes māsa. Puisēns ir guvis psihisku traumu, viņš jūk prātā, jo saprot – nav mīlēts un nevienam nav vajadzīgs. Kāpēc tad māsu paņēma, bet mani ne? Tas ir ļoti sarežģīti, tāpēc kaitina, ka tagad stāsta – visiem bērniem jāaug ģimenē. Jā, tas būtu ideāli. Bet dzīve nav ideāla. Bērnunamā pašlaik ir divi juridiski brīvi bērni, ko varētu adoptēt. Viens no tiem ir ļoti slims. Otrs ir fiziski vesels, bet paniski baidās no svešiem cilvēkiem. Mēs nezinām, kāds tam ir iemesls. Dažs no bērniem ir redzējis daudz ko tādu, ko mēs nepiedzīvosim līdz mūža beigām.
Zēns kļūst par savējo ģimenē
Sarmīte Caune: – Tajā vasarā tā dīvaini iznāca. Meita Liene bija atbraukusi man līdzi uz internātskolu. Savukārt četrgadīgais Artūrs bija atvests no Daugavpils rajona bērnunama. Viņš stāvēja un smaidīja. Liene teica, ka viņai puisēna ir žēl, tāpēc lūdza atļauju ar to pastaigāties. Abi aizgāja uz veikalu, nopirka saldējumu un, atpakaļ nākot, satika kādu mūsu skolotāju. Artūrs viņai teica: “Re, kur mana mamma!” Liene samulsa. Skolotāja atzina, ka tas ir labi, ja atradusies mamma. Meita atzina, ka viņai palicis smagi, un lūdza, vai nevarētu ņemt zēnu uz mājām. Sākumā iebildu, ka nevar uzreiz, ka Artūram būs grūti.
Bija vēl otrs dīvains gadījums. Gājām visi sagaidīt manu vīru. Zēnam bija plīša lācēns, ko viņš nēsāja sev līdzi, turēdams aiz vienas auss. Lai gan Artūrs ne reizi nebija redzējis manu vīru, viņš tam skrēja pretim, saukdams: “Tēti, tēti!” Mums visiem kļuva savādi, bet vīram laikam apskrējās dūša. Viņš teica izšķirošo vārdu, lai Artūriņš dzīvotu pie mums. Februārī zēnam būs 11 gadu, viņš mācās Smiltenes 2.vidusskolas 4.klasē. Visādi ir gājis. Reizēm esmu teikusi, ka vedīšu viņu atpakaļ uz internātskolu, jo manos gados nav vairs viegli ar mazu puiku, bet vīrs vai lielie bērni vienmēr atrunā. Meita nekad nav atbraukusi no Rīgas bez ciemakukuļa vai kādas dāvaniņas mazajam. Ja Artūram ir kāda problēma, tad viņš zvana māsai vai brālim.
Viņam grūti padodas mācības, tāpēc sarunāju Smiltenes vidusskolas skolotāju, kas papildus nodarbojas mājās. Ļoti daudz pūļu zēnam esam veltījuši. Ar saviem bērniem nekad tā neesmu ņēmusies. Mums ar Artūru ir jāmācās kopā, citādi nav iespējams. Paldies klases audzinātājai, kas bez atlīdzības māca Artūram matemātiku. Toties zēnam ir citas spējas. Viņš apmeklē mākslas skolu un dejo sporta dejas. Pēc gada treniņiem Artūrs ir sporta deju laureāts, festivālā Siguldā viņš ar partneri ieguva pirmo vietu savā klasē. Viņš dzied zēnu ansamblī. Zēns ir ļoti sirsnīgs un komunikabls.
Daudz negulētu nakšu esmu sēdējusi pie Artūra gultas, jo viņš bieži slimo. Tas nav vienkārši arī finansiāli. Man ir tā naudiņa, ko saņemu, bet vajadzīgs ir daudz vairāk. Jāmaksā ir ne tikai par pusdienām, par nodarbībām mākslas skolā, par deju nodarbībām bērnu un jauniešu interešu centrā, jāgādā arī tērpi un apavi sacensībām. Tas nozīmē, ka nevar bērnu ņemt tikai tāpēc, ka par to maksā. Tad jau internātskolā ir labāk. Tomēr Artūrs ir mūsējais! Mūsu ģimenē visi ir emocionāli, tāpēc esam viņu pieņēmuši. Ir pagājuši septiņi gadi, kuru laikā dzīvojam kopā, par Artūru esam uztraukušies vairāk nekā par saviem bērniem. Daudz kopā esam pārvarējuši, tāpēc grūti būtu iedomāties, kā būtu bez Artūra.
