Jau nedēļu pie Reģionālās lauksaimniecības pārvaldes tiešo maksājumu daļas durvīm veidojas cilvēku rinda.
Jau nedēļu pie Reģionālās lauksaimniecības pārvaldes tiešo maksājumu daļas durvīm veidojas cilvēku rinda. Cits citam kaut ko skaidro, brīnās, nesaprot, daži ir tuvu izmisumam, daži naski dodas lejup pa kāpnēm, priecādamies, ka beidzot ir izdarīts viss, lai varētu cerēt uz Eiropas Savienības tiešajiem maksājumiem par katru aprūpēto lauksaimniecības zemes hektāru.
Zemes īpašnieki šķendējas par to, ka jāgaida rindā, par to, ka pieteikumu iesniegšanai laika par maz, ka ne visiem iespējams atkļūt uz pilsētu, jo jāņem vērā sabiedriskā autotransporta kursēšanas grafiks. “Mums aizrāda, ka visu atliekam uz pēdējām dienām, ka uz pilsētu braucam no rīta, nevis pēcpusdienā, ka esam neapķērīgi, ka vajadzējis apmeklēt informatīvos seminārus,” bilst gados vecāka sieviete, kura, lai iesniegtu dokumentus, uz pilsētu braukusi jau trešo reizi. “Man nav personiskā transporta līdzekļa, arī kaimiņam, kas dzīvo piecus kilometrus no manas mājas, vienmēr prasīt, vai viņš nebrauks uz pilsētu, ir neērti. Braucu ar autobusu, bet cilvēku, kas iesniedz pieteikumu, ir daudz, tāpēc līdz brīdim, kad transportlīdzeklis pēc dažām stundām dodas atpakaļreisā, nepaspēju tikt ar visu galā. Ja dzīvotu pārtikusi, to dažu Eiropas solīto latu dēļ nepūlētos,” viņa saka. Gotiņa dodot pienu, dārzā izaugot kartupeļi un saknes, arī pa sivēnam nobarojot. Ikdienas azaids sanākot, bet lieka lata kaut vai jaunu kurpju iegādei neesot.
Vēl citi pauda neizpratni, kāpēc nevar būt tā, ka tas, kas pirmais iesniedz pieteikumu, pirmais saņem tiešo maksājumu, bet tas, kas dokumentus iesniedzis jūlijā, to saņem nākamā gada martā bez soda procentiem. Kāds vīrs bija sarēķinājis, ka, vairākkārt braucot no mājām, kas atrodas uz robežas ar citu rajonu, degvielā izlietojis vairāk naudas, nekā saņems par hektāru lauksaimniecības zemes.
Skatos uz šiem cilvēkiem, kuru sejas pavasara vējā un saulē kļuvušas brūnas, uz sastrādātajām rokām un domāju par to, cik daudz viņiem vēl nāksies piemēroties un pakļauties Eiropas Savienības prasībām. Viegli nebūs ne pēc diviem un trim, ne pēc pieciem un desmit gadiem. Ne jau sava prieka dēļ šie ļaudis drūzmējas pie kabinetu durvīm. Viņiem katrs lats ir zelta vērts, kas sadalāms bērnu skološanai, dažādiem maksājumiem, apģērbu un apavu iegādei, ārsta apmeklējuma medikamentiem un citam. Diemžēl vajadzību vienmēr ir vairāk nekā iespēju. Cilvēki ir noguruši no nemitīgās rēķināšanas, maksājumiem, soda procentiem un pārmetumiem, ka neprot rēķināt, neprot plānot un visu laikā paspēt.
Viegli norādīt, ka esam bagāta tauta, ka katru gadu, piemēram, par desmit procentiem palielinās automašīnu skaits. Diemžēl bagāti dzīvo tikai daļa sabiedrības, tāpēc citur veidojas rindas pēc katra lata.
