Ir pagājuši vairāk nekā 15 gadi, kopš apenietis Egīls Borincis atgriezies no dienesta Afganistānā, kad tur norisinājās internacionāls karš.
Ir pagājuši vairāk nekā 15 gadi, kopš apenietis Egīls Borincis atgriezies no dienesta Afganistānā, kad tur norisinājās internacionāls karš. Viņš ir tikai viens no Latvijas jauniešiem, kas 1986.gada rudenī devās dienēt kā bijušās Padomju Savienības armijas karavīrs. Gandrīz pēc divu gadu prombūtnes viņš atgriezās mājās no iepriekšpēdējā iesaukuma.
Egīls stāsta, ka sen neesot domājis par tālaika notikumiem tālajā zemē, kur norisinājās asiņaina karadarbība un kuriem pats bijis aculiecinieks. Viņš joprojām ar interesi seko līdzi aktualitātēm šajā valstī. Pēc intervijas ar “Alūksnes Ziņām” viņš visu vakaru esot domājis par Afganistānā pavadīto laiku, atmiņā atausušas arvien jaunas epizodes, kas ikdienas gaitās bijušas piemirstas.
Ēnu pat uz mirkli nekur neatrada
Pirmos trīs mēnešus tradicionāli kā visi jauniesaucamie izgājis jaunkareivju apmācības kursu, bet 1987.gada janvārī sākušās dienesta gaitas artilērijas pulkā Afganistānā netālu no Pakistānas robežas. Pirmais pusgads esot bijis ļoti smags, jo nav bijis zināms, kādi notikumi sagaida nākotnē. Visgrūtāk bijis pierast pie karstā klimata, jo gaisa temperatūra sasniegusi plus 50 grādus. Mākoņi nav bijuši dienām ilgi, bet lietus pēc deviņiem mēnešiem parādījies tikai decembrī. Kaut uz mirkli ēnu pa visu dienu nekur nevarējis atrast.
“Trīslitru burku ar ūdeni aptinām ar samērcētu apģērba gabalu, ko ik pa laikam mitrinājām, un pakarinājām vietā, kur pūš vējš. Tā bija vienīgā iespēja, kā saglabāt aukstu ūdeni un veldzēties no karstuma,” stāsta Egīls.
Palīdz sportiskais rūdījums
Egīls ir pārliecināts, ka izturēt karstumu un neierasto fizisko slodzi palīdzējis arī tas, ka pirms viņš tam nodarbojies ar vieglatlētiku. Dažiem karstums sagādājis ne mazums problēmu. Kādam latvietim no Rīgas ķermenis bijis tā novājināts, ka licies: cilvēkam ir tikai deguns un acis.
Viņš dienējis vienībā, kam bija jāveic smags darbs – jārok ierakumi smiltīs un jāpiedalās kaujas operācijās. Divas reizes nācies būt arī vienā no karstākajiem punktiem Kandahāras rajonā, kur transporta līdzekļi pārvietojās ar lielu ātrumu, lai netrāpītu kāds šāviņš. Neizpalikušas arī operācijas netālu no Padomju Savienības robežas, kas, protams, bija mazāk bīstamas. “Divus trīs mēnešus mūsu pulks piedalījās kaujas operācijās, pēc tam viens divi mēneši bija paredzēti, lai sakārtotu tehniku un arī paši atpūstos,” skaidro Egīls.
Traucējis tas, ka lielgabala apkalpei bija paredzēti septiņi cilvēki, bet, ja kādu ievainoja, tad sūtīja atpakaļ uz Savienību. Vietā citu kareivi nesūtīja, arī ievainotais pulkā vairs neatgriezās. Dažkārt apkalpē palika vairs tikai četri cilvēki.
Vietējos iedzīvotājus viņš vērtē kā neuzticamus. Arī dzīves līmenis bijis zems un līdzinājies viduslaikiem. Vietējās – tautas – armijas teritorijā bijusi liela nekārtība, tās komandieris mītni ierīkojis vienīgajā civilizētajā celtnē, kur pirms tam atradies veikals. Pārējie mitinājušies uz salmu maisiem, jo gultu tur nav bijis.
No nāves nebaidījās
Egīls atzīst, ka viņam, par laimi, tā pa īstam neesot iznācis ieskatīties nāvei acīs. Psiholoģiskais noskaņojums – mierīgs. Arī tad, kad sākušās apšaudes, panika kareivju vidū nav izcēlusies.
“Apzinājos, ka savu lodi tik un tā nedzirdēšu,” saka bijušais kareivis. Viņa rotā gājuši bojā divi kareivji. Egīls atklāj, ka par nāvi nedomājis un arī baiļu sajūta neesot nomākusi. “Šādos apstākļos reti kurš par to domā. Bija liela pienākuma apziņa, un cilvēks pierod pie visa. Iespējams, ka emocionālākiem cilvēkiem pārdzīvojumi bija citādāki,” komentē viņš.
Mana žurnālistes pieredze liecina, ka “afgāņi” pēc daudziem gadiem par to runā nelabprāt, jo sāpes nav pārgājušas.
Protams, bijušas riskantas situācijas, kas varēja beigties pavisam bēdīgi. Reiz, par brīnumu, ierakumos nesprādzis lādiņš, kas ar sānu atsities pret kastēm un aizlidojis 50 metrus tālāk. Palīdzējušas arī no tuviniekiem saņemtās vēstules un apziņa, ka viņu gaida mājās. Divu gadu laikā atvaļinājumā viņš netika un arī sūtījumus nesaņēma.
Kļuva vīrišķīgāks
Egīls nenoliedz, ka Afganistānā pavadītais laiks mainījis viņa attieksmi pret dzīvi un domāšanu. Kļuvis vīrišķīgāks. Spriež, ka arī tagad jauniešiem nepieciešams armijas rūdījums. “Tad, kad dienēju, sapņoju, ka varētu ieraudzīt zaļu pļavu vai mežu. Tas šķita tik kolosāli, bet nereāli. Nez ko būtu izdarījis, lai tas piepildītos,” bilst viņš.
Visskaistākā bijusi atgriešanās mājās 15.decembrī – Egīla dzimšanas dienā. Viņš bija tik laimīgs. Kilometru garo ceļu līdz tēva mājām no autoostas gājis pusdienu, pa ceļam aprunājies ar ikvienu satikto pretimnācēju, jo mazā pilsētā visi iedzīvotāji ir pazīstami.
Pierast pie kādreizējās dzīves neesot bijis viegli, kamēr pamazām viss iegājis senajās, ierastajās sliedēs.
“Ja būtu zinājis, ka Rīgā notiek atceres pasākumi, jo aprit 15 gadi, kopš padomju karaspēka izvešanas no Afganistānas, aizbrauktu. Mums, kas no Alūksnes rajona dienējām Afganistānā, nekad kopīgi pasākumi nav rīkoti,” bilst viņš.
Pēc atgriešanās mājās Egīls nenojauta, ka smagākie pārbaudījumi vēl būs. Dīvaini, ka nāvei tā pa īstam ieskatījies acīs tad, kad to vismazāk gaidīja – mierīgas dzīves apstākļos. Pēc pusgada viņš cieta smagā avārijā, kurā gandrīz aizgāja bojā.
***
Fakti
– No Latvijas Padomju Armijas sastāvā karojuši apmēram 3640 vīri, no tiem bojā gājuši 54 Latvijas jaunieši. 77 guva dažādus ievainojumus, bet viens vēl joprojām tiek uzskatīts par pazudušu bez vēsts.
– NATO 2003. gada 11. augustā pārņēma Starptautisko miera uzturēšanas misiju (ISAF) Afganistānas galvaspilsētā. 5000 karavīru no 29 valstīm lielos ISAF spēkus pašreiz komandē Vācija un Nīderlande.
– Februāra sākumā astoņi Latvijas mediķi nomainīja Starptautiskās miera uzturēšanas misijā Afganistānā dienējošos karavīrus. Tā ir trešā vienība, kas nomainīja Latvijas karavīrus, kas sāka dienestu Afganistānā 2003.augustā.
– Starptautiskās miera uzturēšanas misijas mērķis ir sniegt atbalstu Afganistānas pagaidu valdībai drošības nolūkos.
– Misijā piedalās karavīri no 29 valstīm. Kopš 2003.gada augusta misijas vadība atrodas NATO pavēlniecībā. Latvija misijā piedalās kopš 2003.gada februāra.
