Izlasot “Alūksnes Ziņās” rakstu par novada teritorijas plānojumu, nonākam neatrisināmās galējībās par ceļa posmu “Melnums – Ziemera ceļš”.
Pareizi ir: ja šo ceļu atbrīvos vietējiem iedzīvotājiem, tad to pieprasīs arī citi tādi paši “ieslodzītie” citās vietās. Tajā rakstā vajadzēja arī norādīt, kur atrodas tādi paši “ieslodzītie”, lai varētu ar viņiem dalīties pieredzē. Piemēram, kā sadzīves problēmas nokārtot ar lielākiem izmēriem – malka, sniega tīrīšana, medicīniskie pakalpojumi u. c. Malka, sniegs var pagaidīt aiz slēdzenēm, bet ārsts? Ja tik bagāti esam, lai slimnīca iegādājas helikopteru. Tad nebūs jāķeras pie galējībām, ka 70 gadus vecam pensionāram ar 140 latu lielu pensiju pašam jāpērkot helikopters un jāceļot tilts pāri ezeram.
Valstī labi ieplānots – jaunie var aizbēgt uz citām valstīm, bet vecie vienkārši jānobeidz. Par bēdīgi slaveno ceļa posmu tika lūgta palīdzība pilsētas vadībai. Atbilde bija – to var tikai tiesas ceļā. Bez Strasbūras neiztikt. Vai varēs visu nokārtot civilizēti un uzveikt visus, kuri darbojas personiskajās interesēs? Visdrīzāk tas jārisina valstiskā līmenī, bet tur priekšā sēž vēl ne tādi “Kohēzijas fondi Briselē”. Bet visu varēja nokārtot elementāri! Vajadzēja noslēgt oficiālu līgumu par ceļa uzlabošanu ar visiem turienes iedzīvotājiem – par kādu cenu, kādas tiesības, pienākumi.
No otras puses – nav nemaz tik slikti, ka tas ceļš ir aizbloķēts – mazāk tūristu, mazāk piesārņota vide.
