Laima Aigare, LIZDA vadītāja Alūksnes un Apes novados
Par likmi jāmaksā vairāk
Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) iestājas par pienācīgu atalgojumu pedagogiem, jo – ja “nauda sekos bērnam”, tad pedagogu atalgojums nekad nebūs vienāds. Ir grūti viennozīmīgi pateikt, vai modelis “nauda seko bērnam” ir attaisnojies. Ja visās skolās būtu normāls skolēnu skaits, tad tas attaisnotos, bet pašlaik mums, it īpaši lauku skolās, skolēnu skaits ir nepietiekams. Valstij jāgādā, lai cilvēki neaizplūst no laukiem – tad arī laukos būs skolas. Diemžēl pašlaik pedagogu atalgojums par vienu likmi ir ļoti zems: 245 lati, bet pieredzes bagātiem skolotājiem – 255 lati. Samaksai par likmi būtu jābūt vismaz 345 – 360 lati. Arī mūsu novados pašlaik ir algu atšķirība starp lielajām un mazajām skolām, turklāt mums finansējuma sadalījums ir labvēlīgāks lielajām skolām, bet nebūtu arī taisnīgi, ja lielajām skolām to noņemtu. Tāpēc taisnīgāk būtu paaugstināt samaksu par likmi. Pašlaik arodbiedrība strādā pie vairāku izglītības jomas jautājumu sakārtošanas, ne tikai atalgojuma, ļoti daudz prasot arī pedagogu domas par šo situāciju, kā labāk to mainīt. Mēs nevaram teikt, ka pie šīs situācijas vainīga pašvaldība, jo iespēju robežās tā atbalsta izglītības darbiniekus.
Gunta Ļuļe, Apes novada domes izglītības speciāliste
Iecere nav
attaisnojusies
Modelis „nauda seko bērnam” sevi attaisnotu situācijā, ja valstī būtu nodrošināta vienmērīga reģionu attīstība. Šobrīd notiek pretējais process: cilvēki dodas darba meklējumos uz dažiem attīstības centriem, bērnu skaits lauku izglītības iestādēs samazinās, līdz ar to mazākajās izglītības iestādēs sāk trūkt finansējuma pedagogu algu nodrošinājumam obligātās izglītības programmu realizēšanai. Apes novadā visi pedagogi saņem Ministru kabineta noteikumiem atbilstošu algu. Pašvaldība ir sadalījusi valsts mērķdotāciju izglītības iestādēm, lai nodrošinātu nepieciešamo likmju skaitu visās novada skolās. Man jautājumus rada tā saukto „normēto skolēnu” noteikšanas metodika, kas paredz koeficientu pielietošanu finansējuma aprēķināšanai, kad 1. līdz 4.klases skolēnam „līdzi seko” tikai trīs ceturtdaļas finansējuma. Kaut gan tiek deklarēts, ka sākumskolas bērnu izglītības iespējas jānodrošina pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai, finansēšanas modelis par šādu vēlmi neliecina. Pirmais solis atalgojumu sistēmas izmaiņās varētu būt šā koeficienta paaugstināšana. Manās acīs pedagoga profesija vienmēr būs prestiža. Cits jautājums ir – vai mēs to spējam novērtēt un attiecīgi samaksāt.
Daina
Gailāne, Mārkalnes pamatskolas direktore
Izmaiņas vajag
Modelis “nauda seko bērnam” ir taisnīgs lielajām, ne mazajām skolām. Mārkalnē pedagogiem ir mazākā minimālā noteiktā samaksa par likmi atkarībā no pedagoga stāža. Zinu, ka citās Latvijas skolās samaksa par likmi ir arī vairāk nekā 300 latu. Mēs skolā varam pedagogiem samaksāt tik, cik līdzekļu ir mūsu rīcībā – pārējo darbu viņi veic par brīvu, piemēram, individuālo darbu ar skolēniem, bet burtnīcu labošanu apmaksāt varam tikai atsevišķiem mācību priekšmetiem. Nav taisnīgi arī uzsvērt, ka lielās skolas dotē mazās, jo visās skolās skolotāji māca tos bērnus, kas šo izglītības iestādi apmeklē. Vismaz pagastu skolām vajag piemērot koeficientu, ņemot vērā teritorijas platību un iedzīvotāju skaitu tajā, un tad aprēķināt samaksu par likmi. Ja pagastam ir neliela teritorija, tad skolā nevar būt simts bērnu, jo vienkārši nav tik daudz iedzīvotāju. Ja neievieš koeficientu, tad noteikti vajag kaut ko citu mainīt šajā finansējuma modelī, jo skolotāji strādā godprātīgi, bet ir noguruši. Mārkalnē nav kā Alūksnē, kur pēc stundām sākumskolas bērni jau ap pulksten 12.00 dodas mājās – mums viņus līdz autobusam pēcpusdienā pieskata skolotāji, lai gan par to viņiem neviens papildus nemaksā. Tāpēc nevar apgalvot, ka lauku skolā strādāt ir vieglāk.
