Jau piekto dienu Alūksnē pilnā sparā rit „Džudo dienas 2011”, kurās piedalās gandrīz 260 cīkstoņi no septiņām valstīm. Džudistu un treneru lokā aktīvi darbojas 21 gadu vecais alūksnietis Artūrs Mālnieks – savulaik viens no spēcīgākajiem džudistiem Alūksnē, kurš nu jau divus gadus dzīvo Dānijā. Uz turieni viņš pārcēlās uzreiz pēc Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas absolvēšanas 2009.gadā. „Jau sen biju izlēmis, ka Latvijā nevēlos studēt: pirmkārt, te nebija nevienas augstskolas, kurā pa īstam gribētu studēt, otrkārt, gana daudz biju izceļojies pa citām valstīm, lai saprastu, ka gribu kaut ko pavisam citādāku,” skaidro Artūrs.
Citvalstu studiju piedāvājuma virzienā viņš skatījies, vēl mācīdamies 11.klasē. Par piemērotāko atzīta Starptautiskā Biznesa akadēmija Dānijas pilsētā Koldingā. Pakojot somas, Artūram bijis visai mazs priekšstats, kā izvērtīsies viņa dzīve svešumā. Lai gan pirmajos mēnešos gribējies visam atmest ar roku, tagad puisis atzīst, ka savu izvēli nenožēlo. Tur iegūta ne tikai laba izglītība un jauni draugi, bet arī atrasts darbs kā džudo trenerim.
Artūrs atklāj, ka pēc augstskolas absolvēšanas nākamā gada rudenī viņš labprātāk paliktu dzīvot Dānijā, nevis atgrieztos Latvijā.
– Man laikam ir ļoti paveicies ar cilvēkiem, kurus esmu saticis. Lai gan saka, ka ārzemnieki ir vēsi un atturīgi pret iebraucējiem, tie dāņi, ar kuriem es esmu iepazinies, patiesībā izrādījušies ļoti draudzīgi un atvērti. Tur vairs nejūtos kā svešinieks, bet gan kā savējais. Galvenokārt tieši džudo dēļ, kas man kļuvis par durvīm uz ārpasauli.
– Ar ko īsti studijas Dānijā atšķiras no studijām Latvijā?
– Galvenokārt tā ir iespēja iegūt augstāko izglītību par brīvu. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc nolēmu studēt Dānijā. Pārējos plusus atklāju laika gaitā. Piemēram, man simpatizē tas, ka atšķirībā no Latvijas augstskolām, kur lekcijas notiek simtiem cilvēku pilnās auditorijās, manā augstskolā ar studentiem strādā 20 cilvēku mazās grupās. Tāpat man pareizāks šķiet mācību modelis. Tur cilvēkam neliek neko iekalt no galvas, bet mudina saprast, kā iegūto informāciju pielietot praksē. Latvijā uz eksāmeniem līdzi var ņemt tikai pildspalvu vai zīmuli, bet Dānijā eksāmenos var izmantot pilnīgi visu, izņemot internetu. Vienkārši viņiem būtiskāk šķiet, lai tu prastu operēt ar savām zināšanām, atrisinot uzdevumu, nevis atreferēt teorētiskās definīcijas, kam ar reālo dzīvi ir maz sakara.
– Un kā ir ar studentu dzīves praktisko pusi?
– Arī šajā ziņā varu teikt tikai to labāko. Tur novērtē ikvienu studentu. Pat tad, ja nezini, kur dzīvosi, uz ielas tev nenāksies palikt. Skola atrod tev piemērotu dzīvokli. Pirmajās nedēļās tev norīko tā saucamo „badiju” – cilvēku, kurš iepazīstina ar pilsētu, attiecīgās valsts kultūru un paražām, izstāsta visu nepieciešamo, lai tu varētu pēc iespējas ātrāk iedzīvoties.
Vienīgās izmaksas, kas man radušās saistībā ar studijām, ir kopēšana un grāmatas. Par kopēšanu mēs veicam vienreizēju iemaksu, tad visu gadu varam kopēt materiālus, neko nemaksājot. Nedaudz dārgāka sanāk mācību literatūras iegāde. Sākumā varbūt tas iegrieza pamatīgu robu budžetā, taču tagad esam iepraktizējušies. Zinām labākās vietas, kur tikt pie lētākām grāmatām. Ja vien pastāv iespēja, dalāmies ar grāmatām, taču ir, protams, tādi darbi, ko vajag nopirkt katram individuāli.
– Kad aizbrauci no Alūksnes, biji starp spēcīgākajiem tābrīža džudistiem. Atgādini, kādi līdz tam brīdim bija tavi lielākie sasniegumi un cik liela nozīme tavā dzīvē džudo ir tagad?
– Mana pēdējā sezona Latvijā izrādījās arī pati veiksmīgākā. Toreiz izcīnīju 2.vietu Pasaules kausa U – 20 grupā, kā arī kļuvu par Latvijas čempionu. Protams, tie nebija vienīgie panākumi, bet tādi spilgtākie gan. Pēc Pasaules kausa Latvijas Džudo federācija man piešķīra melno jostu, kas ir augstākais līmenis džudistam.
Šobrīd džudo ir novirzījies otrajā plānā, jo primārais man tomēr ir studijas. Tajā pašā laikā savā izaugsmē neesmu apstājies. Esmu mainījies kā cīkstonis. Dānijā ir pavisam citāda džudo tehnika un cita pieeja treneriem. Tieši tāpēc jau džudisti braukā pa pasauli, tērējot prāvas naudas summas, lai gūtu pieredzi no citiem. Kopš sāku dzīvot Dānijā, man ir diezgan bieži sanācis braukāt apkārt, tāpēc esmu apguvis daudz ko jaunu un ievērojami uzlabojis iepriekšējās tehnikas.
– Jau otro gadu tu piestrādā par džudo treneri vietējiem bērniem. Kā tiki pie šādas iespējas?
– Patiesībā viss notika ļoti likumsakarīgi. Kad pārcēlos uz Dāniju, pirmās nedēļas mēģināju aklimatizēties un ne par ko citu nedomāju. Tiklīdz biju daudzmaz iejuties jaunajā vidē, meklēju iespējas turpināt trenēties džudo. Ar interneta starpniecību atradu klubu, kas likās pieņemams cenu ziņā, un aizgāju. Līdzi biju paņēmis savu CV, jo tieši tobrīd interesējos par darba iespējām.
Redzot, kā es cīnos, viņi ievēroja, ka man ir potenciāls. Vēlāk viens no treneriem piedāvāja, vai es negribot atnākt pie viņa uz mazo bērnu treniņiem un palīdzēt darboties. No sākuma nācu palīdzēt, bet, kad treneris redzēja, kā strādāju, pateica, ka es lieliski tieku pats galā un viņam treniņos vairs nav ko darīt – atstāja mazo bērnu grupu manā ziņā.
– Vai nebija grūti no cīkstoņa pāriet uz trenera amatu?
– Nenoliegšu, ka sākumā mazliet baidījos. Galvenokārt valodas barjeras dēļ. Likās, ka tik mazi bērni angļu valodu nezinās, taču manas bailes bija veltas. Salīdzinot ar Latvijas bērniem šajā vecumā, viņi ļoti labi prot runāt angliski un saprot, ko tev saka. Ja arī gadās kāds pavisam maziņš, kurš vispār neko nezina, tad lielākie palīdz ar tulkošanu. Nu jau arī pats esmu kaut ko apguvis no dāņu valodas. Nākamajā mācību gadā man būs nedaudz mazāka slodze mācībās. Šo laiku ceru izmantot, lai nopietni pievērstos dāņu valodas kursiem.
– Tas nozīmē, ka pamats, kas ielikts Alūksnē, izrādījies noderīgs?
– Džudo man kļuva par tādu kā atspēriena punktu. Tāpat novērtēju ģimnāzijā gūtās zināšanas un pieredzi. Ja diplomā rakstīts vārds „ģimnāzija”, tas augstu kotējas. Sevišķi, ja ir runa par CV, kuru sūti darba devējam. Mācības skolēnu ziņā lielā izglītības iestādē palīdzējušas attīstīt patstāvību un pārliecību par saviem spēkiem. Nevis tā, ka būtu bail pateikt kaut ko nepareizi, bet droši paust savu viedokli, neaizmirstot par sekām.
Vienīgi uzsākt studijas augstskolā bija nedaudz grūtāk salīdzinājumā ar citu valstu studentiem. Piemēram, Beļģijā, ja esi izvēlējies vidusskolā mācīties kaut ko ar ekonomikas novirzienu, tad tev arī ir šīs specifiskās zināšanas, ar kurām augstskolas studiju programmu veidotāji rēķinās – ieskats uzņēmuma organizācijā, mārketingā un tamlīdzīgi. Mums, studentiem no Baltijas valstīm, gāja nedaudz grūtāk.
Atklājās, ka mums ekonomiskais novirziens aprobežojās ar vispārīgu ieskatu biznesa ekonomiskajos pamatos. Līdz ar to pirmajā pusgadā nācās daudz mācīties papildus, lai panāktu pārējos. Patiesībā no visiem priekšmetiem, ko apguvu ģimnāzijā, reāli augstskolā man gandrīz neviens nebija vajadzīgs.
– Cik bieži sanāk atbraukt uz Alūksni?
– Ne sevišķi. Līdz šim tie ir bijuši Ziemassvētki, Lieldienas un tad – vasaras brīvlaiks. Kad atbraucu, iespēju robežās cenšos iesaistīties tajos pasākumos, kas tobrīd notiek. Daudzreiz ir bijis tā, ka atbraucu uz šejieni un parādu Dānijā iemācīto tehniku. Arī tagad darbojos Džudo dienās. Nekas jau nav apstājies tikai tāpēc, ka vairs nedzīvoju Latvijā. Patiesībā, dzīvojot Dānijā, Latvijas man pat nepietrūkst. Vienīgi Alūksnes un cilvēku, kas man ar šo pilsētu saistās.
– Vai esi apsvēris iespēju pēc augstskolas šeit atgriezties?
– Es gribētu atgriezties, bet ne tagad. Pagaidām šeit ir minimālas iespējas augt un attīstīties. Vismaz tajā jomā, ko esmu izvēlējies par savu specialitāti. Citādi ir ar Dāniju. Jūtu, ka tā ir vieta, kur labprāt paliktu dzīvot kādu laiku. Piemēram, nupat biju trīs mēnešu praksē Londonā, Lielbritānijā. Strādāju pašā Londonas centrā vienā organizācijā. Iepazinu britu dzīvi un Angliju kā tādu, jo iepriekš jau tur nekad nebiju bijis. Beigās sapratu, ka tā tomēr nav mana valsts. Man daudz vairāk patīk Dānijā, ar kuru saistu savus tālākos nākotnes plānus.
