Ar Laimu iznāk nejauša un laikam liktenīga tikšanās, kad viņa apstādina redakcijas automašīnu un lūdz, lai pa ceļam aizvedot uz Alūksni.
Ar Laimu iznāk nejauša un laikam liktenīga tikšanās, kad viņa apstādina redakcijas automašīnu un lūdz, lai pa ceļam aizvedot uz Alūksni. Ar dzīvesgudro, sešdesmit vienu gadu veco sievieti saruna neiznāk gara, taču ir skaidrs, ka ar viņu vajadzēs tikties vēlreiz. Pirmajā tikšanās reizē pati pastāsta, ka viņai esot spējas palīdzēt cilvēkiem. Viņa pret citiem izturoties ar pietāti, nevienam klātbūtni neuzspiežot. Viņa tikai piekodina, ka nākamajai sarunai piekritīšot, ja tā būs anonīma. Tāpēc viņu dēvēsim par Laimu.
Dziednieciskās spējas esot apjautusi kopš mazotnes. Jau bērnībā jutusi, ka pieaugušie pret viņu izturas citādāk nekā pret pārējiem bērniem – ar ārkārtīgi lielu cieņu. Vēlējušies ar viņu kontaktēties. “Man bija četri, pieci gadi. Biju sīka un kaulaina. Citi teica, lai man dodot ēst, taču par ēstgribu es nesūdzējos. Biju kustīgs un enerģisks bērns, ar šādam vecumam neraksturīgi lielu apziņu,” laikrakstam stāsta Laima.
Izārstē ar glāstu
Kad Laimai bijuši pieci gadi, viņa mammu mājās no darba sagaidījusi ar pašas ceptiem kartupeļiem. Rokas bijušas sagraizītas, taču par to Laima it nemaz neesot uztraukusies. Citi neizpratnē brīnījušies, kā maza meitene ko tādu spēj paveikt.
Bijis gadījums, kad mājās saslimusi gotiņa. Pieaugušie teikuši, ka tā nosprāgšot. “Man gribējās redzēt, kā tas būs, kad tā gotiņa sprāgs. Biju iedomājusies, ka tas būs interesanti – ar troksni,” atceras sieviete. Kad Laima gājusi skatīties, gotiņa stenējusi, pa muti nākušas putas. “Man gribējās noplūkt gotiņai zāli, lai gan viņa visu dienu neko neēda. Kad to noplūcu un sniedzu, gotiņa man sniedzās pretī un zāli apēda. No slimības pēc tam vairs nebija ne vēsts,” stāsta sieviete.
Līdzīgs gadījums noticis, kad bijusi pusaudzes vecumā. Toreiz Laimas mamma izsaukusi veterinārārstu. Laima slimo bullīti tikai paglaudījusi un nepagājis ilgs laiks, ka viņš piecēlies kājās un meklējis barību. Veterinārārsts bijis dusmīgs, kāpēc saukts, ja lopiņam nekas nekaiš. Šādus gadījumus Laima stāsta ne vienu vien. Viņa skolas vecumā apjautusi, ka spēj pareģot nākotni, tikai tad vēl nav mācējusi tam rast izskaidrojumu. Kaimiņos dzīvojusi kāda meitene, kura mācījusies 11.klasē, bet Laima – tikai pirmajā. Reizē nākušas no skolas. Laima iztēlē uzbūrusi nākotnes vīziju. Pēc daudziem gadiem, kad satikušās, viņa uzzinājusi, ka stāstītais piepildījies.
Spējas bija dzimtai
Laimai bijušas trīs māsas. Parasti ģimenē īpašas spējas piemītot pirmajam un pēdējam bērnam. Laima esot vidējā un tās saņēmusi mantojumā. Tēva māte savulaik Laimai vienīgajai uzdāvinājusi piecu rubļu zelta gabalu, telīti, lakatu un ābeli, ko abas iestādījušas.
“Manā dzimtā daudziem bija šādas spējas. Vecmammas māsām, droši vien arī tēvam, kurš bija labestīgs cilvēks. Tikai viņš ar to nenodarbojās,” apgalvo Laima. Viņa uzreiz piebilst, ka tiem, kuri apkārtējiem nedara ļaunu, citi nodara ļaunu. Arī Laimai dzīvē visādi gājis, taču citiem tādēļ ļaunu nevēl. Viss esot Dieva rokās. Laimas dēlu piecu gadu vecumā sakodusi čūska, viņš gulējis slimnīcas reanimācijas nodaļā. Bijis ļoti bēdīgi, taču Laima izlēmusi, ka dēls jānokrusta. Pēc mācītāja svētības dēls atlabis.
Redz pasaules gaismu
Laima stāsta par vairākām brīnumainām lietām, ko dzīvē piedzīvojusi. Savulaik redzējusi varavīksni, kas aptvērusi māju vairākās krāsās, veidojot loku. Viņai esot grūti aprakstīt neparasto skatu, taču sajūta bijusi, ka mājas pagalmā ielijusi visa pasaules gaisma. Tajā aizkustinājuma pilnajā brīdī Laimai uznācis raudiens. “Kaimiņiene tajā pašā laikā redzējusi tikai vienu varavīksni,” saka viņa.
Vai Laima aizdomājusies, kāpēc viņai dotas neparastas spējas? “Esmu dzimusi septītajā datumā. Tas ir maģisks skaitlis. Pie tam man vēl ir otrs vārds kā vienai no latviešu dievībām, ko nevēlos atklāt. Tas ir saistīts ar augstākiem spēkiem jau kopš mana dzimšanas brīža. Tas ir dabas dots,” spriež sieviete. Laima pati neapjauš, kā viņa spēj palīdzēt citiem. Iztēlē viņai rodoties padoms, kā kuram attiecīgā situācijā var palīdzēt, kad viņš izstāsta savu problēmu. Cilvēki apgalvojot, ka paliekot labāk, ja viņa tikai parunājoties vai ar roku pieskaroties. “Nezinu,vai tas tā ir. Man tā saka. Ja varu, tad palīdzu. Taču ir cilvēki, pret kuriem jūtu pretestību, tad saku, ka nevaru palīdzēt,” bilst sieviete. Nesen apmeklējusi kursus, kuros mācījusies, kā sev palīdzēt. To līdz šim nebija darījusi.
Nevēl citiem mokas
Darba gados bijusi liela entuziaste. Cēlusi komunismu. Strādājusi nedomājot, kāds par to būs atalgojums. Dažādus cilvēkus iepazinusi. “Ar atvērtu sirdi, atklātu skatu un smaidu pie cilvēkiem vajag iet. Tad tādi paši nāks pretī. Es pati pārāk uzticos cilvēkiem, tāpēc grūti man klājas. Iznāk liela vilšanās,” ir pārliecināta Laima. Viņa atklāj, ka esot apzagta. Spējot arī zagli aizturēt, taču necenšoties to darīt. Tikai vienu reizi šo prasmi likusi lietā. “Pat ja man tik stipri nodara pāri, ka sāp sirds un asaras birst, es ļaunu nevēlu. Viņš tik un tā drīz saņems samaksu. Es nevēlos redzēt viņu mokas. Man viņu ir žēl,” atzīst sieviete.
Vīrietis ir dzimis brīvs
Ar Laimu runājam arī par to, ka sievietes šodien spiestas uzņemties vairāk pienākumu. Vīriešiem trūkst atbildības par ģimeni. Izvirtība pastāvējusi visos laikos, tikai agrāk tā bijusi slēptākā formā.
“Arī ģimenes saglabājās, jo dzīvē vajadzēja kaut ko svētu,” spriež Laima. Ar viņai vairākkārt sievietes lūgušas, lai palīdz saglabāt ģimeni, ar to viņa nekad nenodarbojoties. Laima uzskata, ka nekad nevajag otru cilvēku pieturēt ar varu, tā ir otra cilvēka mocīšana. Kādreiz nolūkotajam acis atveroties, taču tad jau abi ir nomocījušies. “Sievietes ir pārlieku egoistiskas, ja tā dara. Cilvēks ir dzimis brīvs. Ja liktenis būs lēmis un ja vīrietis sievieti vēlēsies, tad nāks pie viņas,” spriež Laima.
Liktenis nav lēmis
Viņa uzskata, ka cilvēkiem vajadzētu laulāties baznīcā, citādāk ģimenei neesot svētības. Cilvēki nesaprotot, kas ir mīlestība, to jauc ar mirkļa patikšanu. Mīlestība ir baltās pasaules gaišo spēku enerģija, gaisma. “Tā ir tik trausla, jākopj ik dienu. To var darīt ar sarunu un labestību, cienot otru cilvēku. Vai tā šodien ir? Vajag varu pār otru un naudu, kādu apšmaukt. Vai tā var dzīvot? Augstākā cilvēcība šodien ir zudusi,” ir neizpratnē Laima. Vienam otru vajagot mīlēt no sirds, taču nevajagot otru pārmainīt, to nevar izdarīt. Nākas izcīnīt iekšēju cīņu pašam ar sevi. Tas ir visgrūtākais.
“Daudzi vīrieši mani ir mīlējuši. Nevienu neesmu pieturējusi. Ja redzu, ka otrs cilvēks mani izmanto, tad atbrīvojos no viņa. Diemžēl mīlestība bieži vien ir pārvērtusies savtīgumā. Visu mūžu esmu sapņojusi par tādu mīlestību, kas nav savtīga. Es ceru, ka tādu cilvēku vēl satikšu,” saka sieviete.
Viņa uzskata, ka mīlestību nevajag par katru cenu meklēt, taču nevajag arī gaidīt, saliekot rokas klēpī, kad tā nāks. Vajag ticēt, cerēt un gaidīt. Viņai dzīvē bijusi skaista mīlestība. Stipri mīlējusi, vīrietis bijis labs. Radošas profesijas pārstāvis, invalīds. Pusotru gadu nodzīvojuši kopā, taču viņš nomiris.
“Tad, kad viņa vairs nebija, pavasarī spīdēja saule, bet man likās, ka visa pasaule ir pelēka. Liktenis nebija lēmis mums ilgāk būt kopā,” saka Laima.
Nejaušību dzīvē nav
Arī satiktie cilvēki dzīvē ir katram likteņa nolikti. Vai nu tāpēc, lai no viņiem kaut ko mācītos, vai viņiem kaut kas jāmācās. Nejaušību dzīvē neesot, ir tikai likumsakarības. “Uz pieres jau nevienam nav rakstīts, kāds viņš ir. Pēc izskata, runas un attieksmes apmēram var pateikt, vai cilvēks ir labestīgs vai nav,” saka Laima.
Viņai dzīve neesot bijusi slikta, neko nenožēlojot. Kad pašai klājoties grūti, tēvs nākot sapnī glaudīt galvu un mierinot, ka viss būs labi. Savukārt mamma sapnī parādījusi, kur aka jārok.
Laima uzskata, ka dzīvē gaismas ir vairāk nekā tumsas. Cilvēkiem viņa novēl būt apzinīgiem, nepiesārņot pasauli, nebūt ļauniem un mācēt pateikt labu vārdu. Vajag smaidīt, tad arī otrs smaidīs pretī.
