Katrs otrais sevi cienošs Latvijas copmanis vismaz reizi dzīvē ir bijis uz Peipusa, biežāk gan ziemā nekā vasarā, jo ziemā nevajag meklēt laivu – ej pa ledu uz visām četrām debess pusēm, makšķerē tur, kur sirds kāro.
Katrs otrais sevi cienošs Latvijas copmanis vismaz reizi dzīvē ir bijis uz Peipusa, biežāk gan ziemā nekā vasarā, jo ziemā nevajag meklēt laivu – ej pa ledu uz visām četrām debess pusēm, makšķerē tur, kur sirds kāro, atkrīt visas problēmas, kas saistītas ar laivas lādēšanu mašīnā, pumpēšanu vai nomu, nav jāairējas un jāmokās, izmetot un velkot ārā enkuru. Nedod dievs, ja trāpījusies “motorene”, kurai nojūk dzinējs, jeb aizsērē “karbīzers”, tad ir kapitāls vāks – vējš pūš laivu uz Krievzemi un tev ir reālas cerības pieteikt vizīti ļoti cienījamajiem un korekti pieklājīgajiem krievu robežsardzes puišiem. Bet tas ir vasarā.
Ziemā ir diametrāli pretēja situācija. Tikšanās ar krievu robežu sargātājiem draud tikai gadījumā, ja pēkšņi uzklupusī vētra salauž ledu gabalu gabalos un, ja vēl neesi paspējis aiziet pa burbuli, tad, brašu ģīmi un stāju rādīdams, rāpus uz jūkošās pēdējās ledus saliņas vari mēģināt startēt brālīgās kaimiņzemes virzienā. Bet tas starp Peipusa ezeram uzbrūkošajiem makšķerniekiem notiek ļoti, ļoti reti un ar ļoti, ļoti minimāliem zaudējumiem.
Stāstiņš ir par pavisam neseniem notikumiem, tiesa, tad mēs vēl nebijām mīlošās ES maigajos apkampienos, tad mēs bijām pavisam, pavisam brīvi – ne padomju, ne Eiropas Savienības paspārnē.
Nu, tātad – mazs entuziastu bariņš, septiņi veči, visi Valkas aborigēni (kā tautiešiem zināms, Valka ir pilsēta, kas robežojas ar tādu pašu pilsētu, tikai no kaimiņzemes Igaunijas puses, un to pilsētu saukā par Valgu), sakala tādu nopietnu plānu, ka vajag aizšaut pie “kurrātiem” (tā mēs mīļi devējām kaimiņus igauņus, jo viņu niknākais lamuvārds skan tieši tā un tulkojumā nozīmē “velns”) uz Peipo (Peipusu) izmēģināt copes kulmināciju uz pēdējā pavasara ledus.
Dullajiem jau daudz nevajag
Tas bija martā. Sagatavošanas darbi bija veikti, plāns bija vienkāršs: es ņemu “busīti”, savācu komandu ar tādu aprēķinu, lai ap pulksten 3.00 sestdienas rītā mēs būtu pie Valkas – Valgas robežkontroles punkta. Agrā rīta stunda tika nopietni aprēķināta, jo rindas uz robežšķērsošanu – garum garās. Un tikai pateicoties Peipo mīlētājiem. Neviens vecis nebija aizgulējies, tāpēc plānotajā laikā bijām uz abu valstu robežas garai autiņu un autobusu rindai astē. Tas viss mani personīgi tracina un atgādina kāda pagājušā gadsimta sākuma dižgara darbu ar nosaukumu “Vienu soli uz priekšu, divus atpakaļ”. Tā līdzīgi arī mēs tur bakstījāmies, tika stāstītas anekdotes, atcerējāmies dažādus copes kuriozus Peipo, pārrunājām lielākos lomus, Ruduļu Jura prognozes, vietas, kur šodien “noenkuroties”, kur šodien ņems, un apspriedām daudz dažādu citu sīku, vidēju un lielu problēmu. Tā pienāca mūsu kārta, kopā ar transportlīdzekli stājāmies Igauņu robežsargu modro acu priekšā.
Sākums ir tāds, kā tam vajag būt!
Pienāk igaunītis un savā jaukajā krievu mēles izloksnē saka: “Vasji dokumentii!”
Čalim dokumenti, tas ir, mūsu pases un mašīnas “doķi”, tika iesniegti. Vīrs aizgāja uz štābu un pēc 10 minūtēm nāca atpakaļ.
“Ja izvinjajus, no u vas nettu doverennostj (līdz 2004.gada maijam, braucot ne ar savu personisko “autiņu” pāri robežai, vajadzēja pilnvaru)!”
Es galīgā satraukumā meklēju “doverennostj”, bet dokumenta nebija. Tam vajadzēja būt, bet nebija, kaut gan es ļoti labi zināju (naivulis!), ka tad, kad krāmējos un gatavojos uz Peipo copi, tāds dokuments bija! Bet fakts paliek fakts – “doverennostj” nebija! Igauņu “robiņš” deva komandu, es “busu” griezu riņķī un braucu pie Latvijas “robiem”, kuriem saskaņā ar likumu (igaunis mūsu pases un visu pārējo atdeva “letiņu” robežsargiem) bija administratīvā kārtā jāsoda mani kā robežpārkāpēju.
Nu, protams, Valkas “robiņu” puiši nosmējās par esošo “situeišen”, un es braucu uz savu darbu (tas atradās 500 metru attālumā no robežas) pēc “doverennostj”. Papīru atradu uz darba galda (johaidī, kā varēju to papīru aizmirst!?), grābu šo nopietno dokumentu, lēcu “busī” un atkal prom uz Valkas – Valgas, Latvijas – Igaunijas robežu. Līdzbraucēji neteica neko, valdīja klusums… Tāds interesants klusums. Laikam veči sāka dusmoties! Nekas jau traks, manā skatījumā, nebija noticis – nu labi, laikrādis vairs nebija 3.30, bet nāca tuvāk 4.00. Nu bijām nedaudz nokavējuši, nu un? Piebraucām pie robežkontroles punkta, kur Igaunijas valsts robežsardzes dienestu godprātīgi pilda Igaunijas vīri un sievas. Atkal izstāvējām rindu (vieglie, “busiņi”, lielie “busi” ar tautas (lasi – makšķernieku) armiju) – visi gribēja tikt pāri neatkarīgās Igaunijas robežai.
Te atkal sākās joki un viss atkārtojās no gala. Mēs ar mūsu “busu” stājāmies igaunīšu robežsardzes (mums jau pazīstamā “čoma”) godīgo acu priekšā, pulkstenis bija 4.45, “doverennostj” – kabatā, problēmas, manā pārliecībā, nevarēja būt.
“Vasji dokumentii!”
Robežu sargātājam dokumenti tika iesniegti pilnīgi visi – visas atļaujas, sertifikāti, licences (arī uz bebriem), visi, ko pirms gada prasīja likumdošana un ko mēs varējām “busī” savākt. (Atceros, vienam čalim bija viltota interpola atļauja noķert (!) Peipusa ezerā viena gada laikā 2 kilogramus un 100 gramus ķīšu… Superhumors, bet ne igauņu čaļiem.) Viss “okei”, valsts kalps paņēma mūsu papīrus, gaidījām robežkontroles rezultātus. Lai kā “letiņi” smīn par bāleliņiem igauņiem, bet viņi, tie “kurrātu” vīri, tiešām ir kolosālākie knīpstangas un burta kalpi vistiešākajā nozīmē! Ilgi nevajadzēja gaidīt – minūtes divdesmit. Tad no robežmājas nāca mums visiem pazīstamais mūsu “druga”, igauņu robežsargu “kurrātiņš”, un ļoti nopietnā balsī paziņoja, ka mēs atkārtoti gada laikā esam pārkāpuši Igaunijas Valsts Republikas robežšķērsošanas likumu un mēs ar visu transportu saskaņā ar starpvalstu vienošanos tiekam nodoti Latvijas valsts robežsardzei situācijas kontrolei, mūsu personību noskaidrošanai un iespējamai tālākai sodīšanai administratīvā vai kriminālā kārtā! Vāks! Man no sākuma nepielēca, kāda un kura gada laikā, un par ko?
Igaunītis tā maigi paskaidroja: “Vi predostavili doverennostj na buss, no! Eto nesootvestvujet dokumentam na transport! Vi narušittelj gosudarsvennoj granici Estoniia!”
Un bakstīja man degunā pilnvaru un “busiņa” tehnisko pasi. Visu sapratu tad, kad nopietni ieskatījos. Sapratu – igauņu robežu sargātājs ir malacis, viņam neviens terorists garām netiks! Puisis bija nofiksējis “busiņa” tehniskajā pasē un pilnvarā ļoti nopietnas atšķirības – mana sekretāre, rakstīdama pilnvaru un aizpildīdama šo dokumentu pozīcijā, kas prasa uzrādīt mašīnas šasijas numuru, kurš, kā zināms, sastāv no “ennnnntajiem” desmitiem burtu un ciparu kombinācijām, kļūdaini uzrakstījusi pēdējo burtu: “Z” vietā pilnvarā bija uzrakstīts burtiņš “X”! Mēs bijām noziedznieki, urrā!
Tā arī notika. Tālākā rīcība no draudzīgās kaimiņzemes “robiņa” puses bija vienkārša: mēs ar visu busu un “viltoto” dokumentāciju pilnīgi oficiāli un visi bariņā pulkstens 5.05 tikām izmēzti no Igaunijas Republikas teritorijas un nodoti Latvijas robežsargātāju pusei. Te viss atkārtojās – “letiņi” tā maigi par mūsu nedienām nosmējās, nekādi sodi netika likti, attieksme bija vienkārši mīļi graujoša: “Veči! Šitā jūs nokavēsiet rīta copi!” Nu pareizi, ziepes ir, līdz Peipo ko braukt 1,45 stundas, bet tāpēc nekas nav zaudēts, jāstartē!
Lai startētu atkal, nu jau trešo reizi no rīta, bija jātiek pāri “kurrātu” robežai, un jātiek korekti, nevar igauņu zēniem uzrādīt “viltotus” dokumentus – atkal būs ziepes, atkal mēs būsim noziedznieku un ienaidnieku statusā. Tāpēc gatavojāmies robežu šķērsot profesionāli, lai neviens nekur nepiesienas. Iedomājieties – es atkal nesos uz darbu, pārrakstīju uz datora “doverennostj”, izlabojot beidzamo kļūdaino burtu. Atkal mēs bijām pie robežkontroles punkta. Pulkstenis rādīja 6.05.
Ticiet man, tīri psiholoģiski un morāli (personīgi es kā “busiņa” stūresvīrs un persona, kas bija iniciators šīs copes organizēšanai un bija atbildīgs par šo pasākumu) tobrīd biju nonācis tādā nelielā “prostrācijā” un niknumā. Lēnām sāka aktivizēties dusmas par savu neizdarību un “kurrātu” čaļu spītīgo modrību. Godīgi atzīšos – ja vēl, šķērsojot Latvijas – Igaunijas robežu, kādā nebūt dokumentā atklātos kļūdaini ierakstīts burts vai cipars, kā vainas dēļ mēs turpinātu “ļurkāties” un mocīties robežkontroles punktā, tad es uzvestos citādāk (droši vien nospļautos un kolēģiem piedāvātu aizšaut uz Burtnieku vai Alūksnes ezeru).
Atkal viss process sākās no gala. Joprojām bija makšķernieku rindas ar saviem transportlīdzekļiem, joprojām igauņu robežsargi modri pildīja savus dienesta pienākumus, un tikpat lēni virzījās rinda. Domādams, ka igauņu robežsargātājs mani atcerēsies un varbūt izdarīs izņēmumu – palaidīs mūs bez rindas, kāpu no “busa” laukā un gāju pie viņa aprunāties. Rezultāts, protams, bija gaidīts: “Vasji dokumentii!”
Es cenšos paskaidrot, ka man ir jauna, normāla un visiem cipariem un burtiem atbilstoša “doverennostj”, ka mēs te bijām pirms pusstundas, ka drīz sāksies rīta cope un līdz Peipo ir tālu, bet “kurrātiņš” saka tā: “Dokumeti predostavjite vmeste s avtobusom i ribakami.” Nezinu, kā to var izdarīt praktiski, bet man vairāk jautājumu nebija, gāju uz “busu” un godīgi bikstījos rindā tālāk. Tālākais scenārijs jau pazīstams. “Vasji dokumentii!”
Tad sekoja 20 minūšu gaidīšana, kamēr atnāca mūsu igauņu draugs. Man jau viss bija absolūti vienalga, laikam būtu arī galīgi pie vienas vietas, ja “kurrāts” paziņotu par mūsu piederību starptautiskajam teroristu tīklam un iespundētu būrī līdz apstākļu noskaidrošanai. Laikrādis sacīja, ka ir 7.10! Mani pasažieri klusēja. Pienāca “draugs”, atdeva dokumentu paketi, pielika roku pie cepures un bez smaida novēlēja mums (nu, vai nav ņirgāšanās?!): “Šcastlivijo putti.”
Braucam! Beidzot bijām neatkarīgās Igaunijas valsts teritorijā, noskaņojums – možs un kareivīgs, “busī” skanēja joki, smiekli, anekdotes. Viena anekdote iespiedusies atmiņā, jo tā raksturo mūsu kaimiņu bāleliņu mentalitāti, raksturu un attieksmi pret pasaulē notiekošajiem procesiem: “Pirmā diena: vācieši ieņem Igauniju. Otrā diena: krievi atbrīvo Igauniju. Trešā diena: vācieši ieņem Igauniju. Ceturtā diena: krievi atbrīvo Igauniju. Piektā diena: igauņu robežsargiem tiek izziņota kaujas trauksme!”
“Busiņš” rija kilometrus, izbraucām cauri Tartu. Līdz Peipo bija palikuši kādi nieka 55 kilometri, bet, tā kā biju par šo procesu atbildīgs un jutos vainīgs, kāja, kas spiež gāzes pedāli, reizēm to nospieda par stipru, ātrums auga un vairs nebija tajā līmenī, ko prasa Igaunijas Ceļu satiksmes noteikumi. Ilgi nebija jāgaida nākamās ziepes (ja jau piedzīvojumi un kreņķi ir sākušies, tad viņiem tā lēnām un plānveidīgi jāturpinās).
Aiz uzkalniņa bija noslēpušies igauņu “ceļu puikas”, “busis” skrēja ar ātrumu 120 kilometri stundā, neviens pretimbraucējs “ar uguņiem nebija pametis”, un es iekritu kā circenis uz pannas. Balti melnais mietiņš tika novicināts gandrīz acu priekšā, ak Dievs, atkal skaidrošanās, atvainošanās, taisnības pierādīšana un, protams, soda saņemšana. Par laika kavēšanu es vairs nerunāju.
Brīdī, kad pie mums pienāca ceļu policists un sacīja: “Vasji dokumentii!” – es sāku histēriski zviegt, bet, kolēģu mudināts un mierināts, kāpu ārā no “busiņa”, lai skaidrotos ar likumsargiem tālāk. Šie bija saprotoši puiši, ar garām braucošo makšķernieku ieaudzināto pieredzi. Viņi pieņēma manu dāvanu 10 latu izskatā un momentā par mani zaudēja interesi, mēs vālējām tālāk. Jāpiebilst, ka man nebija līdzi igauņu kronu un desmitnieks bija vienīgais un arī pēdējais Latvijas valsts valūtas nomināls manā kabatā, toties es abus “kurrātu” puišus uzaicināju ar manis dāvināto desmitnieku braukt uz Valku, jo Latvijā šņabis un cigaretes bija nopietni lētākas nekā “kaimīšiem”.
Viss, urrā, ceļojums finišēja pie Peipo! Pulkstenis rādīja 8.45. Protams, saulīte jau bija gabalā. Stāvlaukumā (lauku šosejas malā) stāvēja desmitiem automašīnu, visa tauta jau sen bija uz ledus un makšķerēja! To mēs redzējām savām acīm – kilometriem tālu uz priekšu pa labi un pa kreisi simtiem, tūkstošiem makšķernieku, kā skudras, kā skudriņu pūļi! Sēdēja uz vietas, kustējās šurpu turpu, “čupojās” lielākos un mazākos bariņos, bet nu ļoti, ļoti daudz! Izņemot mūs! Ticiet man, tā bija draņķīga sajūta! Likās, ka mēs copi esam nokavējuši absolūti un neatgriezeniski. Bet tā tikai likās! Kolosālu iedvesmu radīja laiks, kas bija kā pasakā (Peipusu iepazinušie “copmaņi” mani sapratīs). Laiks bija tāds, kāds uz Peipo ir reti – vēja nebija nemaz, valdīja absolūts klusums, debesis bija tīras un bez neviena mākonīša – kā virs galvas, tā pie horizonta. Protams, spīdēja marta saulīte, mēs visi, krastā pie “buša” stāvot, jutām siltumu. Bet vēl bija rīts, tas sevi pieteica arī uz mūsu vaigiem, bija jūtams, ka temperatūra ir mīnusā, nu grādi 4 – 6, ne vairāk. Nu, ko vēl vajag?
Krāmējām kopā savas “pričendālas” (tas ir, ledus urbjus, makšķernieku kastes, vēl šo to) un – uz priekšu! Gājām ezerā iekšā kādus 4 – 5 kilometrus, atradām savu vietu, pakojāmies ārā, urbām ledū caurumus, un lielā cope uz pēdējā ledus bija sākusies.
(Turpinājums sekos)
