Paātrināta sirdsdarbība, auksti sviedri, drebuļi, pat ģībonis ir galējā robeža, līdz kurai var aizvest bailes – parādība, kas klusākiem, skaļākiem soļiem pavada katra dzīves gājumu. To galvenā funkcija tomēr ir glābt, aizsargāt un ieslēgt sarkano signāllampiņu, ikreiz sastopoties ar draudošu situāciju.
Tāpēc bailes jākontrolē, ko vajadzētu sākt jau agrā vecumā, norāda psiholoģe Aiga Jankevica. «Tā ir augšanu kopā ar bērnu – līdzīgi, kā mācām mazuli turēt karotīti un radinām iet uz podiņa, viņam arī jāstāsta, kas ir bīstams vai draudzīgs apkārtējā pasaulē,» saka Aiga, uzsverot, ka bailes pastiprina neziņa, jo pirmsskolas vecumā savu zināšanu un pieredzes bērnam vēl nepietiek.
Vecāki iemāca pārvarēt
Apzinātas bailes mazulī var sākt izpausties līdz ar viņa pirmajiem soļiem un vārdiem un ar gadiņiem tikai palielināties, jo pirmsskolas vecumā, kas ir visas turpmākās bērna attīstības placdarms, aktīvi sāk darboties arī fantāzija un iztēle. Tāpēc mazajam var būt bail no visneiedomājamākajām lietām, piemēram, mušām, traktora rūkoņas un baloniem. Tad vienīgās pareizās zāles ir mierīga runāšana ar bērnu vienkāršos, saprotamos teikumos, turpina psiholoģe.
«Ir jāskaidro, kāpēc no mušām nav jābaidās – ko tās dara, kur dzīvo, ko ēd, kāpēc uzlaidās, vai var iekost un kāpēc vispār tās vajadzīgas pasaulē. Tie ir kāpēcīšu jautājumi, kuri no bērna, iespējams, pat neizskan, jo ne visiem šis periods ir aktīvs. Tāpēc vecākiem jābūt gudriem, paredzot šos jautājumus,» pārliecināta A.Jankevica, atgādinot, ka tēvs un māte ir tie, kas iemāca mazo pārvarēt bailes, kur tās nav vajadzīgas, kā arī veidot veselīgu aizsargbarjeru bīstamās situācijās. «Runāt, runāt un vēlreiz runāt ar bērnu! Piemēram, ejot gar sētu, kur otrā pusē rej suns, mierīgā balsī jāstāsta, ka nevar iet klāt un paglaudīt, jo ne vienmēr sunīši ir mīļi un draudzīgi. Turklāt to vajadzētu atkārtot ikreiz, sastopoties ar līdzīgu situāciju.»
Kaunināšana neder
Pilnīgi bezjēdzīgi ir bērnu kaunināt un noniecināt viņa bailes, turpina Aiga, piebilstot: «Vecākiem tā rīkojoties, bērns nākamreiz var nepateikt, ka viņam bail, piemēram, no tumšas istabas, un izdomāt dažādas atrunas, lai neietu tajā. Līdz ar to patiesais iemesls paliek nesadzirdēts.»
Tāpēc svarīgi mazajam panāk solīti pretī, nomierināt un iedrošināt, lai viņš uz vecāku mieru paļautos vairāk nekā uz bailēm. «Nestrādājot ar tām, var iegūt traumējošu pieredzi, kas atgādinās par sevi ikreiz līdzīgā situācijā,» teic psiholoģe, mudinot pieaugušos arī atcerēties, no kā paši bērnībā baidījušies un kā jutušies.
Ja šīs bailes iestiepušās tagadnē, tas var pat palīdzēt, norāda A.Jankevica. «Dalītas bailes ir pusbailes, tikai par tām bērnam vaļsirdīgi jāizstāsta. Tas palīdz mazajam saprast, ka draudošā situācija nav nekas ārkārtējs, ar to var tikt galā un neesmu vienīgais, kas baidās!»
Investēt cīņā ar bailēm
Vienas no lielākajām bailēm, kas vajā vai ikvienu mazo cilvēku, ir sirds trīcēšana tumsas, zibeņu un pērkona dārdu dēļ, kad atkal jāņem talkā nomierinošs stāstījums, pārliecināta Aiga. «Par negaisu, piemēram, var klāstīt no dabaszinību puses, bet, protams, bērnam saprotami – viens zilais mākonis satikās ar otru. Viens bija silts, otrs – auksts. Kad tā notiek, izceļas pamatīgs strīdiņš!» viņa modelē skaidrojuma piemēru.
Savukārt bailes no tumsas var izraisīt veselu traci ap gulētiešanas laiku, no kā mazais, visticamāk, centīsies izvairīties.
«Pirmām kārtām vajadzētu radīt maksimāli drošu un komfortablu gulēšanas vietu. Logus ieteicams aizklāt ar bieziem aizkariem, lai nerēgotos melns caurums. Ja nepieciešams, var atstāt nelielu gaismiņu, kas nepārkarst un ko, iespējams, bērns pats var izslēgt, kā arī atvērtas durvis. Noderīgi arī pavērot istabu no bērna redzes leņķa. Piemēram, kādam mazulim šķita, ka viņam tūlīt kritīs virsū sniegs. Šo ilūziju radīja attiecīgā apgaismojumā ņirbuļojošais griestu apmetums. Ne velti saka, ka pusstunda pirms aizmigšanas bērnam jāpavada pilnīgi mierīgā atmosfērā,» stāsta A.Jankevica, kā risinājumu mazuļa bailēm no gulētiešanas iesakot arī simboliskos «sapņu ķērājus».
«Tā ir tīkliņam līdzīga ietaise, ko bērns var pagatavot kopā ar vecākiem, radot ilūziju, ka sliktie sapņi netiks iekšā pa logu, jo ir šis ķērājs. Tur var ielikt kādu putna spalvu un pērlīti, kas šo simbolisko nozīmi pastiprina,» viņa teic, novēlot vecākiem gudrību, mieru un apdomu, sastopoties ar bērnu bailēm. Desmit kvalitatīvi pavadītu minūšu pirms miedziņa, palasot pasaciņu, paturot rociņu vai pamasējot muguriņu, noteikti būs lielāks ieguvums nekā pusstundu klausīties, kā bērns tumsā aiz aizvērtām durvīm brēc un niķojas, jo viņam patiesībā bail.
