Dzīvespriecīgas, inteliģentas, muzikālas, enerģiskas, atklātas un saimnieciskas – šīs īpašības spilgti raksturo alūksnietes, dvīņumāsas Lindu un Danu Berkules. Dzīvē viņām vissvarīgākā ir ģimene un mūzika: ģimene, jo tas ir visa pamats, atbalsts un patvērums, mūzika – jo izglīto un tāpat kā mīla nāk no sirds.
Mūzika ir lielākā dvīņumāsu kaislība jau kopš agras bērnības. Kad viņas dzied ar savām dzidrajām solistu balsīm, klausītājiem aizraujas elpa. Vislielākie atbalstītāji un virzītāji vienmēr bijuši vecāki un vecvecāki. Dana un Linda atminas, kā savulaik mamma jautājusi: “Nu, māšuki, kur jūs labāk gribētu mācīties pēc skolas: mūzikas vai mākslas skolā?” Un māšuki vienbalsīgi teica: “Alūksnes mūzikas skolā!” Viņas atzīst, ka arī ikdienā labprāt uzdzied, piemēram, dārzu ravējot. “Mamma mūs vienmēr ir pratusi tik feini pielikt pie darba un ieinteresēt! Ar tautasdziesmām un spēlēm,” atceras Dana. Viņa secina – tagad reti kurš bērns vairs zina tautasdziesmas.
Šovasar māsas absolvēja Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas vidusskolu – Dana kokles klasi, Linda – vokālistus. Mācoties mūzikas vidusskolā, Dana jau pirmajā kursā saņēma komponista Helmera Pavasara fonda stipendiju. To piešķir vienreiz gadā vienam vislabākajam audzēknim. Līdz šim tā nebija piešķirta jau pirmā kursa audzēknim. Māsas atzīst – par to vislielākais paldies Alūksnes mūzikas skolas pedagogiem, kuri sniedza ļoti labas pamatzināšanas.
Atdod daļiņu no sevis
“Ieguvums, ko mūsu personības izaugsmei ir devusi mūzika, nav vārdos aprakstāms. Mūzika attīsta cilvēkos kultūru. Mēs no skolas bieži braucām uz operas, teātra izrādēm, simfonijām un baletiem. Tu visu laiku esi uz emocionāla un muzikāla viļņa – fantastiski! Mūzika cilvēkos attīsta radošumu. Tagad daudzi jaunieši saka, ka nav, ko darīt, daudz laika pavada pie datora – viņos nav attīstības. Bet mums vienmēr ir, ko darīt – esam nemitīgi kustībā un gūstam tik daudz pozitīvu emociju! Ir tik brīnišķīgi, ka mēs muzicējot cilvēkiem varam sagādāt prieku, ļaut kaut uz brīdi aizmirst nebūšanas un dižķibeles. Ir tik patīkami, ka cilvēki pēc mūsu uzstāšanās nāk klāt un saka atzinīgus vārdus…” sajūsminās Dana. Linda piebilst, ka viņai gan šādos brīžos parasti ir kauns, jo nav vēl pierasts pie komplimentiem, turklāt māsas esot diezgan paškritiskas. “Bet uzstāties Alūksnē ir visbrīnišķīgāk, jo te ir daudz pazīstamu cilvēku, piemēram, dziedot redzam zālē kādreizējos skolotājus, un uzreiz prātā nāk dažādi notikumi, atmiņas. Viņi kādreiz mūs ir mācījuši, bet nu mēs varam dziedāt viņiem un sniegt daļiņu no sevis. Mums Alūksnē bija daudz fantastisku skolotāju – gan mūzikas skolā, gan pamatskolas klasēs,” uzslavē māsas.
Mīļākais komponists – Imants Kalniņš
Dana dzied arī divos koros Alūksnē – skolotāju korī “Atzele” un Alūksnes evaņģēliski luteriskās baznīcas korī. Tajā pašā laikā ikgadējs pasākums, ko māsas apmeklē ar sajūsmu, ir festivāls “Sutas balss” Jaunalūksnes pagasta “Sprīdīšos”. Linda atzīst – tur viss notiek vienkārši un nepiespiesti, ļauj izpausties jaunajām grupām. Jautātas, kuri komponisti un melodijas pašām ir sirdij tuvākas, māsas vienbalsīgi atzīst – Imanta Kalniņa melodijas. “Tās ir ļoti grūtas, bet arī ļoti skaistas. Raimondam Paulam vairāk ir tautā populāras ziņģes, bet I.Kalniņa mūzika ir sirsnīgāka, emocionālāka – tāda, ka raudiens nāk. Ļoti patīk komponista Riharda Dubras garīgā rakstura mūzika, kā arī latviešu folklora. Mums gan vieglāk ir nosaukt to, kas nepatīk – tā ir krievu estrādes mūzika, jo tur lielākoties dzied fonogrammas pavadījumā un akcents tiek likts uz ārišķībām. Uzskatām – ja dziedātājs ir uz skatuves, tad svarīgākais ir, ko viņš ar savu balsi var parādīt, nodziedāt, nevis ārējais izskats. Dziedāt fonogrammas pavadījumā – tā nav māksla, tas ir prasti,” pārliecinātas māsas.
Kļūs par pedagoģi un zobārsti
Pēc Cēsu mūzikas vidusskolas absolvēšanas esot sekojis ilgs pārdomu laiks, ko mācīties tālāk. Linda nolēma savu dzīvi arī turpmāk saistīt ar mūziku un, studējot Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā pilna laika studiju programmā budžeta grupā, kļūt par vokālo pedagoģi. “Man bija iespēja studēt Latvijas Mūzikas akadēmijā un kļūt par operdziedātāju, bet – izvērtējot, kas man sagādātu lielāku gandarījumu, izšķīros par labu pedagoģijai. Es labāk mācīšu mūziku bērniņiem, bet viņi pēc tam varēs kļūt par profesionāļiem. Es nesaredzu sevi uz skatuves, lai gan skolotāji rosināja izvēlēties vokālistes karjeru,” stāsta Linda un pauž pārliecību, ka skolotāji taču Latvijā vienmēr būs vajadzīgi.
Savukārt Dana atzīst – viņai mūzika vairāk ir savai sirdij un kā vaļasprieks, tādēļ profesionālā jomā izglītošanos neturpinās. Viņa savu dzīvi vēlas saistīt ar medicīnu. “Gribu studēt ārzemēs – Anglijā, lai kļūtu par zobārsti. Vēlos, lai cilvēki vairāk smaida un viņu smaids ir žilbinoši balts. Es būšu zobārste, kas uzdziedās saviem pacientiem! Iespējams, tā būs Mančesteras universitāte. Mūsu mamma dzīvo un strādā Anglijā, ārzemēs arī labāk apgūšu angļu valodu. Manuprāt, studēt Latvijā par maksu nav izdevīgi. Ja jāņem kredīts studijām un pēc tam nav darba, tad tāpat būs jābrauc strādāt uz ārzemēm – tad jau labāk uzreiz. Bet es nemūžam nepametīšu mūziku – arī ārzemēs centīšos to turpināt,” saka Dana.
Gan līdzīgas, gan atšķirīgas
Tas būs brīdis, kad dvīņumāsas pirmo reizi izšķirsies un būs tik tālu viena no otras. “Ārprāts! Tas būs grūti, bet es braukšu bieži ciemos,” saka Dana. Linda atzīst – tas būs pārbaudījums. “Mums daudzi jautā: kā jūs varēsiet viena bez otras? No vienas puses, tas varbūt būs labi, jo agrāk vai vēlāk tāpat mums katrai būs jāveido sava dzīve. Dzīvot vienā pilsētā ir citādāk, bet tagad…” domīgi saka Linda. Māsas atzīst – lai arī ir līdzīgas, viņu viedokļi ir diezgan atšķirīgi, bet kašķējas viņas tikai par sadzīviskiem sīkumiem. “Linda ir ļoti vienkārša un komunikabla – viņa uzreiz ar visiem iedraudzējas, ir smaidīga, ļoti labestīga. Viņa ir viegli ietekmējama un elastīga – ātri pielāgojas. Reizēm ir haotiska un neuzņēmīga – tad es viņu paskubinu,” saka Dana. Bet Linda norāda, ka Dana ir perfekcioniste un ideāliste, kurai visu vajag labi un vēl labāk. “Viņa vienmēr vēlas, lai viss notiktu pēc viņas prāta – Dana joprojām mācās pieņemt to, ka arī citiem ir savs viedoklis. Dana vēlētos, lai mums kā dvīnēm domas, uzskati un citas lietas būtu līdzīgas, bet – mēs katra domājam pavisam citādāk. Dana ir ļoti sievišķīga, bet man patīk vienkāršība,” saka Linda.
Linda uzskata, ka lietas jāpieņem tādas, kādas tās ir, jo tad ir vieglāk dzīvot, bet cilvēki jāvērtē pēc sirds un prāta, nevis vizuālā izskata. “Man ir labi tā, kā ir – ja cilvēks visu laiku gribēs, lai ir vēl labāk, un nespēs būt laimīgs par to, kas viņam jau ir, tad uz ko mēs tiecamies?” domā Linda. Māsas ir arī ļoti saimnieciskas – prot ravēt dārzu, saimniekot pa māju. “Nesaprotu – kā var neprast mizot kartupeļus? Meitenēm jāpaspēj viss – būt saimnieciskām un rūpēties par sevi,” uzskata Dana. Abas māsas ir pārliecinātas, ka cilvēkam ir ļoti svarīgi izglītoties, pretējā gadījumā notiek degradācija.
Nākotnes pilsēta – Alūksne
Dvīņumāsas vienbalsīgi apgalvo – pēc studijām abas vēlas dzīvot un strādāt dzimtajā pilsētā Alūksnē. “Neteiktu, ka mēs esam patriotes, cilvēkam ir jābūt atvērtam pret visu. Protams, Latviju es vienmēr mīlēšu, bet Alūksni – visvairāk! Tāpēc noteikti dzīvošu Alūksnē – arī tad, ja man nebūs darba!” saka Linda un Dana piebalso, ka Alūksne ir visskaistākā un vislabākā pilsēta. “Alūksnē ir tik skaista daba – šeit noteikti vajadzētu attīstīt tūrismu! Es sajūsminos par mūsu luterāņu mācītāju Magnusu Bengtssonu, kurš ir zviedrs un jau apguvis tik labā līmenī latviešu valodu! Nevis tā, kā cilvēki, kas Latvijā iebraukuši no citām valstīm, dzīvo šeit visu mūžu un apzināti negrib runāt latviski,” saka Dana. Māsas atklāj – viņas kādreiz vēlētos Alūksnē atvērt kafejnīcu, kur apmeklētāji varētu baudīt labu mūziku, atpūsties un ieturēt maltītes nepiespiestā gaisotnē.
