Ceturtdien, 28. martā pulksten 10.00 Alūksnes muzejā ar lekciju “Alūksnes apbūve no pilsētas statusa iegūšanas līdz Lielajam ugunsgrēkam” viesosies Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja Izglītojošā darba nodaļas vadītāja vēsturniece Zane Grīnvalde.
Atskaites punkti – 1920. un 1940. gads – pētnieciskajam darbam izvēlēti tādēļ, ka 1920. gada 5. janvārī Alūksne kopā ar divām citām Vidzemes pilsētām – Rūjienu un Smilteni ieguva pilsētas tiesības, bet 1940. gadā pilsētā izcēlās lielais ugunsgrēks, kas izpostīja lielāko daļu centra apbūves.
Pilsēta neveidojās tukšā vietā
“Iegūtais pilsētas statuss uzlika jaunus pienākumus, arī pilsētbūvniecībā, ēku celtniecības plānos un infrastruktūras veidošanā, jo no 1920. gada celtniecību, pārbūves darbus un plānus noteica Latvijas Pirmās Republikas pilsētu būvnoteikumi,” stāsta Z. Grīnvalde.
Vēsturniece akcentē, ka pilsēta neveidojās tukšā vietā. Alūksnes kā apdzīvotas vietas apbūvi ietekmējušas dažādas politiskās varas. Dažādu ēku celtniecība un vietas apbūve veidojusies atbilstoši konkrēta perioda varas prasībām. Tā sauktajos “Zviedru laikos” pirmo reizi parādījušies uz Marienburgas miestu attiecināmi plāni, Krievijas impērijas laikā, īpaši 19. gadsimta otrajā pusē, miesta apbūvi ietekmējuši Krievijas impērijas izdotie noteikumi par ēku celtniecību. “Faktiski, līdz 1920. gadam veidojās Alūksnes miesta apbūves raksturs un ielu tīklojums. Fītinghofu dzimtas pilis, evaņģēliski luteriskā baznīca un citas ēkas noteica, ka pilsētas apbūves pamatā ir lineārais apbūves princips. 20. gadsimta 20. – 30. gados, kad apbūvi noteica Latvijas Republikas Būvnoteikumi, pilsētas apbūves attīstība noritēja uz iepriekšējo laika periodu atstātā kultūras mantojuma pamata. Šie faktori ietekmēja arī Alūksnes pilsētas apbūvi apskatāmajā laika periodā,” ar pētniecisko darbu iepazīstina Z. Grīnvalde.
Pētījuma pamatā – bakalaura un maģistra darbi
Pētot Alūksnes pilsētas apbūvi no 1920. līdz 1940. gadam, uzmanība pievērsta ne tikai jaunu ēku celtniecībai, ielu tīklojuma un infrastruktūras veidošanās vēsturei, bet arī pilsētas sociālekonomiskajai attīstībai. “Salīdzinot ar iepriekšējo laika periodu, jaunā pilsētas apbūve veidojās intensīvāk. Pie jau esošajām ielām izveidojās jaunas ielas, tika apbūvēti agrāk brīvie gruntsgabali ne tikai centrā, bet arī pilsētas nomalē, pārbūvētas esošās un celtas jaunas ēkas, attīstījās pilsētas kultūras un sabiedriskā dzīve. Tieši šajā laikā pilsēta ieguva administratīvās robežas, kādas tās ir mūsdienās. Svarīgi pieminēt, ka paralēli jauno ēku celtniecībai, infrastruktūras veidošanai pilsētas attīstību ietekmējošs faktors bija 7. Siguldas kājnieku pulka kazarmu celtniecība. Pulka novietošana Alūksnē ietekmēja pilsētas sadzīvi, apbūves īpatnības, kā arī ar labiekārtošanu saistītos darbus un pilsētas sociālekonomisko situāciju,” tā vēsturniece.
Jāpiebilst, ka savu bakalaura darbu Z. Grīnvalde rakstījusi par Marienburgas vēsturisko apbūvi no 1342. līdz 1920. gadam, bet maģistra darbu – par Alūksnes pilsētas apbūvi no 1920. līdz 1940. gadam. Par pēdējo viņa stāstīs 28. martā, pieminot arī laiku no 1342. līdz 1920. gadam, tā kā Alūksnes apbūve veidojusies iepriekšējā laika perioda celtniecības noteikumu un pārvaldību rezultātā.
Uz lekciju interesenti aicināti pieteikties līdz 26. martam pa tālruni 25665538.
