Arhitekte Anda Lejasblusa ir cilvēks, kas māk atrast laiku gan darbam, gan ģimenei, gan arī atpūtai.
Arhitekte Anda Lejasblusa ir cilvēks, kas māk atrast laiku gan darbam, gan ģimenei, gan arī atpūtai.
Projektēšana A.Lejasblusai ir maizes darbs, bet daudz laika jāvelta arī saimniecībai Jaunlaicenē.
“Jaunlaicenē mums ir ģimenes īpašums – zemnieku saimniecība “Jenši”. Īpašums uzliek pienākumus, tādēļ mēģinām tur kaut ko paveikt – sakopjam teritoriju, audzējam aitas. Šobrīd saimniecībā ir 60 aitas,” stāsta Anda. Lielu atbalstu viņai sniedz ģimene.
“Kā ir ganīt 60 aitas, jājautā manam dēlam Dāvim. Problēma ir tad, kad viņš iet skolā. Meita Līva ir liels palīgs dārzā un mājas uzturēšanā kartībā. Lai arī kādreiz kaut ko negribas darīt, katram savs pienākums ir jāpaveic,” saka Anda. Viņa apbrīno vīru, kurš spēj dzīvot viens pats ziemā laukos, kamēr Anda ar bērniem ir pilsētā.
“Ziemā tiekamies tikai nedēļas nogalēs, jo dienas ir īsas, ceļi – slideni, nav jēgas katru dienu braukāt uz Jaunlaiceni. Vasarā, kad bērniem ir brīvlaiks, viņi dzīvo laukos, bet es braukāju uz darbu un atpakaļ katru dienu,” stāsta sieviete.
Jautāta, vai tādēļ dzīve nešķiet saraustīta, Anda atbild, ka viņu ģimene tāda nav vienīgā. “Tāds ir mūsdienu laikmets. Daudzi brauc strādāt uz Rīgu, citi savukārt aizbrauc peļņā uz ārzemēm pat uz gadu, bet otrs cilvēks dzīvo mājās un gaida. Mums nav dramatiskākais variants,” uzskata A.Lejasblusa.
Saimniecību nepaplašinās
Pagājušajā gadā ganāmpulka uzlabošanai no Krimuldas atvests šķirnes teķis. “Šim teķim ir tādi ciltsraksti, kādu nav pat cilvēkam. Aplūkojot sertifikātu, var redzēt svaru un to, kādas potes dzīvnieks ir saņēmis. Šeit norādīts viss, bet cilvēki, zīmējot dzimtas kokus, nenorāda pat to, kādu izglītību cilvēks ieguvis,” spriež A.Lejasblusa. Viņa saka, ka pašreiz no aitām un lauksaimniecības kopumā liela labuma nav.
“Kādreiz var draugus pacienāt ar jēra šašliku. Lai arī šobrīd aitas gaļa ir samērā dārga, pašreiz mūsu saimniecība nav tik liela, lai mēs varētu pelnīt ar to iztiku. Aitu vilnu izmantojam tik, cik pašiem vajag,” stāsta Anda. Viņa domā, ka varbūt kaut kad situācija varētu arī mainīties, tomēr pašreiz nav plānots saimniecību paplašināt .
“Man ir pamatdarbs, apzinos, cik liela nozīme ir intelektam un izaugsmei, turklāt Jaunlaicenes puse nav lauksaimniecībai piemērotākais apvidus. Esmu ar mieru strādāt savu darbu un papildus saimniekot zemnieku saimniecībā,” saka sieviete, piebilstot, ka laukos, viņasprāt, intelektuālais darbs nav iespējams.
“Tehnoloģijas vēl neļauj man sēdēt tur, meža vidū, pie datora un apmainīties ar informāciju. Jā, varbūt pēc desmit gadiem tas būs iespējams. Atceros, kā pirms pāris gadiem zīmēju ar roku. Strādājot ar datoru, esmu nodrošināta ar precizitāti, ātrumu un iespēju apmainīties ar informāciju,” saka Anda.
Viņa būtu ar mieru dzīvot un strādāt Jaunlaicenē, bet apzinās, ka tas nav tik vienkārši izdarāms. “Pirmkārt, laukos visi darbi nav padarāmi, tāpēc līdz ar to nevarēšu pilnvērtīgi strādāt savu darbu, otrs – bērnu izglītība. Es negribu neko sliktu teikt par lauku skolām, bet pilsētā bērniem ir nodrošinātas dažādas ārpusstundu aktivitātes,” spriež A.Lejasblusa.
Izvēlas aktīvu atpūtu
Pamatdarbs Andai ir radošs un samērā atbildīgs, tāpēc viņa izvēlas aktīvu atpūtu. “Citiem ir dārgas vasarnīcas, bet man ir lauku mājas, kur varu izkustēties. No garīgā darba cilvēks nogurst daudz vairāk nekā no fiziskā. Bieži vien tās nav tikai astoņas stundas, jāiekļaujas termiņos, reizēm ir “atlidojusi” mūza,” saka A.Lejasblusa. Viņa apgalvo, ka mūza ir vajadzīga jebkuram darbam, arī dārza ravēšanai.
“Ja man negribēsies, es nevarēšu ilgi nosēdēt vagā. Man ir sevi jānoskaņo, jāsagrib kaut ko darīt,” saka sieviete, piebilstot, ka viņa nevar prognozēt, kad mūza viņu apciemos.
Anda stāsta, ka viņai piemīt kaķa daba (viņa arī dzimusi Kaķa gadā). “Ja man kaut ko nepatīk darīt, es to arī nedarīšu, par to domāšu rīt. Bet ir situācijas, kad kaut kas steidzami jāpaveic. Tomēr labāk ir, ja vēlmes sakrīt ar iespējām,” saka A.Lejasblusa. Viņai patīk, ja viņu neviens neierobežo, tādēļ viņa izvēlas tādas aktivitātes, kurās ne no viena nav atkarīga.
“Reizēm ierokos līdz desmitiem vakarā darbā, bet reizēm paņemu brīvu pēcpusdienu un dodos ar bērniem uz “Horizontu”. Orientēšanās ir kā slimība,” uzskata sieviete. Viņa domā, ka skrienot var viegli atslēgties no problēmām. “Uz stundu vari atslēgties pilnīgi no visa, tikai cīnies ar savu muļķību un dabas stihiju. Jauki, ka ir šāda iespēja izkustēties, diemžēl visi esam pasīvi un neko negribam darīt. Esam slinki, labāk ir sēdēt pie televizora, bet kad aizej un paskrien, ir tik jauki,” atzīst sieviete.
Visvairāk atbalsta ģimene
A.Lejasblusa smejas, ka viņai visu gadu otrdienas ir aizņemtas. “Ziemā dejoju līnijdejas, bet vasarā ir “Horizonts”. Otrdienas man ir aktīvās dienas. Līnijdejas ir jauka nodarbe. Vari brīvi plānot, neesi atkarīgs no partnera. Neaizejot uz mēģinājumu, necieš kolektīvs. Tāpat ir arī ar skriešanu – gribi ej, negribi – neej,” spriež Anda.
Vasarā pēc siena pļaujas Andai ar ģimeni ir tradīcija doties ekskursijā. “Mēs esam daudz ceļojuši pa Latviju. Aplūkojam tūrisma ceļvežus, izlasām pieejamo informāciju un dodamies, taču reizēm braucam tur, kur rāda acis. Šie ceļojumi izrādās visinteresantākie un aizraujošākie. Reizēm gadās, ka kaut kur nomaldāmies un nokļūstam vietās, kas nav atzīmētas nevienā tūrisma ceļvedī. Nereklamētās vietas ir pašas skaistākās,” atzīst sieviete.
Andai ģimene un bērni ir pirmajā vietā. Viņa saka, ka darbs un ģimene ir strikti jānodala, tomēr tiem ir arī jāpapildina vienam otru.
“Ģimene ir tā, kas mani visvairāk atbalsta. Ja man tomēr viss apnīk un darbi nevedas, es sāku ar sevis sakārtošanu, kaut vai ārēji. Iekšējo pasauli neviens neredz, tomēr kādreiz salūzt gadās ikvienam, tad emocijas izlaužas uz āru. Tās nedrīkst vienmēr uzkrāt tikai sevī,” uzskata Anda.
