Ceturto reizi Jēkabpilī notika motociklistu salidojums. Tajā ar saviem braucamrīkiem bija ieradušies apmēram simts braucēju no dažādām Latvijas pilsētām.
Ceturto reizi Jēkabpilī notika motociklistu salidojums. Tajā ar saviem braucamrīkiem bija ieradušies apmēram simts braucēju no dažādām Latvijas pilsētām. Tālākais dalībnieks bija mērojis ceļu no Sanktpēterburgas. Bija rīdzinieki, daugavpilieši, rēzeknieši, tukumnieki.
“Pirmos gadus jūnija vidū šeit pulcējāmies, lai atzīmētu motobraucēja Jura dzimšanas dienu. Tagad salidojumi kļuvuši par gadskārtēju pasākumu, kam orientējas arī citi motoklubi. Starp motoklubu pārstāvjiem redzami individuālie braucēji ne tikai no Jēkabpils rajona, bet arī Rēzeknes, Daugavpils, Madonas rajona,” saka motobraucēji. Viņi stāsta, ka salidojumos veidojas savstarpējie kontakti starp pilsētu klubiem un atsevišķiem cilvēkiem.
Pēc pulcēšanās stadionā notika tradicionālais brauciens pa pilsētu. Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem uz salidojumu Jēkabpilī bija ieradušies arī vairāki populārā motokluba “Vējabrāļu ordenis” dalībnieki kopā ar kluba līderi Aivaru Freimani.
Visi salidojumi, no dalībnieku viedokļa, ir interesanti, lai arī organizēti atšķirīgi.
Engurē tas notika Zvejnieku svētkos un veidoja šā pasākuma fonu. Policijas pavadījums braucienam pilsētas vai rajona robežās ir abpusējās sapratnes apliecinājums un nepieciešamība no drošības viedokļa.
Lietuvā gan reizēm pēc salidojuma balles pirms došanās ceļā policija rokerus pārbauda ar alkometru.
Lai arī salidojums ir motociklistu tikšanās vieta un nav domāts kā priekšnesums skatītājiem, šogad pulcējās kupls cilvēku skaits. Ievērību izpelnījās japāņu motocikli, bet vislielāko uzmanību veltīja pārbūvētiem un pašbūvētiem “monstriem” ar automašīnu dzinējiem un trijiem riteņiem.
“Nākamreiz lielāku uzmanību pievērsīsim skatītāju drošībai. Tiklīdz rodas vismazākā iespēja, viņi burtiski “aplīp” motociklistiem. Braukšanas demonstrējumu laikā interesentiem jāatrodas tālāk no motociklistiem,” saka Andris, viens no klubu organizēšanas iniciatoriem Jēkabpilī.
Vīri atceras, ka Biķerniekos, kur moči atradās vienā, bet skatītāji stadiona otrā stūrī, drošības prasības šķita nedaudz pārspīlētas. Attālumā zūd savstarpējie kontakti, bet, kā zināms, skatītājiem gribas visu ar rokām aptaustīt vai vismaz pieskarties motociklam.
“Mēs esam motociklisti,” uz jautājumu, vai ādās tērptos jaunos puišus un padzīvojušos tēvočus saukt par rokeriem vai baikeriem, atbild topošo Jēkabpils motoklubu zēni. Veidošanās stadijā ir trīs motoklubi. Braucēji skaitāmi desmitos, ir motocikli. Tomēr…
“Motoklubu veidošanos ietekmē finansiālās grūtības – trūkst naudas tehnikas iegādei,” saka Atis. Viņš uzskata, ka pat vispieticīgākās tehnikas iegādei vajadzīgi vismaz 600 lati.
“Īstu braucamrīku cena mērāma tūkstošos. Par 4000 latu varētu nopirkt labu motociklu,” secina Gatis un Kaspars. “Moča” cena vairāk atkarīga no tehniskā stāvokļa, nevis tā ražošanas gada, kā tas ir automašīnām. 1983. gada motocikla cena var neatšķirties no desmit gadu jaunāka vērtības.
Motociklus pērk braukšanas kārtībā, pērk pārbūvēšanai, gatavo jaunu rāmi tā, ka sākotnējais modelis pārvēršas neatpazīstamā monstrā. Taču katrs zina, ka braukt ar krievu “moci” nozīmē braukt ar melnu muti un netīrām rokām – pie tā vienmēr atradīsies kas remontējams un lāpāms.
