Katram ir dienas, kad domas sametas pavisam greizi, kad sirdi spiež kāds neizrunāts smagums.
Katram ir dienas, kad domas sametas pavisam greizi, kad sirdi spiež kāds neizrunāts smagums.
Kad gribas visam atmest ar roku, aizslēgt uz pasauli durvis un saritināties sevi sargājošā kamoliņā. Gaidīt, kamēr pārsāpēs. Mazliet paraudāt, cerot, ka tā sirdij kādu gramu vieglāk paliks. Reizēm palīdz, bet – neko jau neatrisina…
Ir daudz un dažādu gudru ieteikumu kā atbrīvoties no grūtsirdības. Es izlēmu kārtējo reizi pārkārtot dzīvokli – sen zināma teorija. Varbūt ne gluži pārbīdīt dīvānu un skapi, bet atrast jaunu vietu tām lietām, kas ilgstoši stāvējušas nepamanītas un nelietotas. Kaut ko no vairs nevajadzīgā izmest, lai atbrīvojas vēl kāds telpas stūris – no putekļiem, no priekšmetiem, kuri zaudējuši savu vērtību – ilgi neizmantoti un aizmirsti. Kastēm, kuru saturs kopš vasarā veiktā dzīvokļa remonta pavisam aizmirsies. Tur tikai atklājās cilvēka vācēja un taupītāja daba – kas to zina, varbūt kādreiz noderēs… Raksti ar vērtīgiem padomiem un interesantām domām, fotouzņēmumi no veciem žurnāliem, ārdīt sākti un no jauna pāradīt iecerēti svīteri, aizsaulē aizgājušo vecāku fotogrāfijas un vēstules, piecpadsmit un vairāk gadus neaiztiktas meitas rotaļlietas…
Tik bagāts atmiņu spektrs, ka domas nemanot mainījušas savu virzienu, pieskaroties katrai lietai atsevišķi. Ar glāstu, ar maigumu. Starp lietām atrodu arī kastīti, kuru pazīstu no izskatatā manu bērnības dārgumu krātuve. No pieskāriena koka lādītei vien kļūst silti. Gandrīz vai ar bažām atveru vāku, jo sen neesmu tanī ieskatījusies – vai viss ir vietā. Dzintara zilonītis, fajansa vāverīte un zaķītis, smaidīgās koka matrjoškas, mazā gumijas Īkstīte, ļoti samīlēts mazs plīša lāčuks… Mīļi un mazi nieciņi, kuru īsto vērtību apjaušu varbūt tikai tagad… Cik daudz neparastu atmiņu uzplaiksnī caur šiem sīkumiem.
Kāpēc gan esmu tās glabājusi? Nebūt ne tāpēc, ka tās bija mīļākās manas bērnības rotaļlietas. Kā tādas atceros pavisam citas – bilžu grāmatas, lielas lelles ar savādiem vārdiem un daudz kas cits. Varbūt tāpēc, ka mazas un mīļas, plaukstā saņemamas, zem spilvena paliekamas? Varbūt tāpēc, ka katra saistās ar kādu mazu dzīvesstāstu? Ka katra no tām ir maza daļiņa no manis…
Un tieši šajā brīdi es sapratu, ka man gribas kādu no tām ielikt tavā plaukstā – uzdāvināt tev, lai arī tu sajūti šo pieskāriena siltumu. Lai arī tik raksturīgu tavai plaukstai, tomēr nebijušu un neatkārtojamu. Lai tu zinātu, ka pie tevis ir kaut kas tāds, kas man ir ļoti svarīgs. Kam vēl ir saglabājies manu roku siltums gadu garumā. Kas liecinātu, ka domās esmu ar tevi. Un tai nemaz nav jābūt pusītei no sirsniņas vai gredzena – galu galā, tas ir tik pierasti – šoreiz tas būtu daudz kas vairāk…
Tu nēsātu to kabatā, jo vīriešu virsdrēbēs kabatu vienmēr ir pietiekami. Galvenais – ielikt pareizajā. Es ieteiktu to turēt svārku ārkabatā, jo tad brīžos, kad tu tur iebāztu roku, tu vienmēr atcerētos mani. Pat tad, ja esam šķirti tikai uz neilgu laiku. tu sajustu, cik manas domas mierīgi pastāv līdzās tavējām. Tu saprastu, cik būtībā viss ir vienkārši – es esmu tev blakus…
Varbūt vīrietim šāds sentiments var likties lieks, tomēr tas nevar daudz traucēt. Tāds sirsnīgs nieks, kas dienas steigā atgādina par mīļa cilvēka klātbūtni. Tāds mazs sīkums, kas liek sajust mīlestību… Es ceru, ka tu sapratīsi.
