Jolandas Suvorovas uzstāšanās nevienu neatstāj vienaldzīgu, no viņas strāvo atraktivitāte, dzīvesprieks un pārsteidzoša enerģija.
Jolandas Suvorovas uzstāšanās nevienu neatstāj vienaldzīgu, no viņas strāvo atraktivitāte, dzīvesprieks un pārsteidzoša enerģija.
“Agrāk es biju jauna un skaista, tagad esmu tikai skaista,” māksliniece joko, sākot priekšnesumu.
Gandrīz katru nedēļas nogali viņa dodas uz kādu kultūras namu, naktsklubu vai prezentācijas pasākumu, lai, liekot lietā humoru ar erotisku pieskaņu, izklaidētu skatītājus.
“Jūs ziniet, kas ir vajadzīgs vīrietim, lai viņš būtu laimīgs? Sieviete. Kas vajadzīgs, lai vīrietis gūtu pilnu laimi? Pilnīga sieviete, jo tā ziemā silda, bet vasarā – aizēno,” Jolanda joko, bet klausītāji smejas. “Vai jūs, sievietes, zināt, ka dzīvē kautrējaties četras reizes? Nē? Tad es jums pastāstīšu. Pirmā reize ir tad, kad dzīvē pirmo reizi nodarbojaties ar seksu, otrā, – kad pirmo reizi no vīra aizejat pie mīļākā, trešā, – kad pirmo reizi sākat mīlēt naudu, bet ceturtā, – kad restorānā pirmo reizi par vakariņām maksājat pati.”
Jolandas dzīvē pārbaudītas vai kaut kur aizgūtas gudrības seko cita citai. Viņa ir pārliecināta, ka izdodas cilvēkus sasmīdināt, kaut vai tāpēc, ka nepieder tām skatuves māksliniecēm, kam nav jācīnās ar dažādām diētām, svara vērojumiem. “Esmu izmēģinājusi neskaitāmas diētas un turpinu to darīt, bet nekas nelīdz. Arī pēc koncerta, paskat, manas meitenes – dejotājas, mielojas ar desu maizēm un citiem kārumiem, bet es tikai noskatos un neko neēdu. Iestāstu sev, ka negribas. Ko man iesākt, neesmu tāda muļķe, lai darītu galu dažādu kompleksu dēļ. Uzstājos tāda, kāda esmu – dūšīga – un izrādās, ka cilvēki aplaudē un sauc: “Bravo!” Iespējams, ja es novājētu, ciestu mans mākslinieces veidols,” prāto Jolanda.
Patīk izklaidēt un iepriecināt
Māksliniekiem atvēlētajā telpā uz pakaramajiem rindojas Jolandas un dejotāju spožie un krāšņie tērpi, nedaudz smaržo pēc kafijas, bet pati Jolanda, tērpusies vienkāršā mājas halātā un ērtās čībās, atbrīvojusies no izteiksmīgā grima, stāsta, kāpēc viņai patīk strādāt publikai, jo gadu ir pietiekami daudz, lai no tā atteiktos, bet vēlās vakara stundas un naktis ir viņas ikdiena, viņas dzīve.
“Man patīk iepriecināt cilvēkus, patīk, ka viņi smejas, ka dāvina ziedus, aplaudē un pateicas. Esmu atradusi talantīgus jauniešus, ar kuriem kopā strādāju. Viņi visi ir jauni un skaisti, mīlu skaistus cilvēkus. Citādāk nevar būt, jo agrāk pati biju skaista. Galvenais, lai mēs būtu domubiedri, lai saprastos no pusvārda,” saka Jolanda.
Jaunieši paši viņu sameklējot. Kopā ar pašreizējām dejotājām Jolanda uzaicināta iesaistīties kādā šova programmā, bet tā neesot patikusi, tāpēc meitenes ierosinājušas, ka kopīgi jāveido pašām sava programma. Tā noticis. Jolanda izdomājusi programmu un tērpus. Pēc kāda laika viņām pievienojušies divi puiši. Šobrīd viens aizbraucis uz Maskavu.
“Mums bija kolosāls trio – es, Sergejs un Andrejs. Kolosāli dejojām, bet Andrejs iemīlējās meitenē no Maskavas, apprecējās un aizbrauca. Žēl, ka Rīgā nevarēja sameklēt piemērotu.
Ar Sergeju iepazinos klubā, kur uzstājos kopā ar meitenēm. Viņš izteica vēlmi strādāt kopā ar mums.” Sergejs ne tikai izpilda solodejas, bet arī humoristiskus duetus kopā ar Jolandu. To veidošanā iesaistījusies viņas mamma, kas pēc meitas un Sergeja priekšnesuma noskatīšanās teikusi: “Ziniet, viss ir lieliski, tikai vecums jums abiem dažāds. Varbūt Sergejam piestāvētu liekais deguns, lielāki vaigi, parūka vai kas cits.” Tā arī Sergejs ļāvis vaļu izdomai.
Skatītāji mīl un gaida
Jolanda uzstājusies ne tikai Latvijā, Krievijā un Zviedrijā. Labprāt viņa stāsta par koncertiem Vācijā, kur vairāk nekā jebkurā citā valstī izjutusi, ka tiek novērtēta, jo skatītāju zāles bijušas pilnas. Par darbu saņemta laba samaksa. Latvijā gan nopelnīt var mazāk, arī daudzas idejas izdodas īstenot tikai ar grūtībām.
“Ar dabas apveltītajiem dotumiem esmu tēlojusi pat Sniegbaltīti. Divus gadus biju neatņemams tēls cirkā. Tie, kas cītīgi skatās televīzijas pārraides, varbūt vēl atceras, ka strādāju kopā ar Fredi. Viņš bija zobārsts, es – viņa medmāsa īsā halātā. Ja atliek laiks, labprāt iesaistos kādā šovā. Nesen “Ainā” stāstīju, kā jūtos, būdama apaļīga. Man nav kompleksu uzvilkt īsus bruncīšus un dejot.” To apliecina arī kāds Jolandas erotiskais numurs, kas ir pārdomāts un nepavisam nav piedauzīgs.
Jolanda uz skatuves ir vairāk nekā 35 gadus. Tie nav bijuši viegli. Katru gadu māksliniece sola sev, ka vairāk to nedarīs, lai strādā jaunie, bet izrādās, ka jaunajiem, lai cik talantīgi viņi būtu, ir vajadzīgs Jolandas kā menedžeres, mākslinieciskās vadītājas, programmas veidotājas un tērpu dizaineres padoms. “Dzīvē esmu pārliecinājusies, ka vislabāk visu darīt pašai, jo ne vienmēr var paļauties uz citiem,” saka Jolanda.
Enerģiju manto no senčiem
Iespējams, ka Jolandas skatuviskajā rosībā vainojami viņas senči. “Kā tas mēdz būt, piedzimu koncertturnejas laikā Krievijā, Harkovā. Vēlāk, būdama maza meitene, braucu vecākiem līdzi. Skolā mācījos Rīgā. Šobrīd dzīvoju kopā ar mammu, viņa daudz slimo. Viņa pēc tautības ir latviete, bet tētis – moldāvs.”
Jolandas mammas dzimtas saknes rodamas Latgales novada Ludzā, jo vectētiņš savulaik strādājis Ludzas ģimnāzijā, bijis direktors. Par straujo temperamentu māksliniece var būt pateicīga arī vecvecvectēvam, kas bijis turks, un vecvecvecmāmiņai – polietei.
Jolanda dzīvē ir paspējusi ārkārtīgi daudz, skatuves mākslinieces karjeru sākusi kā dziedātāja, jo absolvējusi Sanktpēterburgas konservatorijas Estrādes mūzikas nodaļu, mācījusies arī režisoru kursos Maskavā. Viņa bijusi pat topmodele, kam šodien grūti noticēt.
“Vienmēr nebiju tik apaļa kā šodien. Pieņēmos svarā pēc dažādām nelaimēm. No tām nav pasargāts neviens cilvēks. Esmu gan slīkusi, gan degusi, cietusi neskaitāmās avārijās, braucot no vienas koncertēšanas vietas uz citu. Skatuve ir visa mana dzīve, citādāk nevaru.”
Viss ir atkarīgs no cilvēka
Jolanda bilst, ka viņas dzīve nelīdzinās ārsta izdotai receptei, kur viss noteikts precīzi pa sastāvdaļām. “Viss ir atkarīgs no cilvēka,” viņa saka. “Es mīlu sevi tādu, kāda esmu. Nesaprotu, kāpēc cilvēki no sevis kautrējas? Iespējams, tā viņus audzinājuši vecāki. Ja esi māksliniece, vienmēr sev jāsaka, ka esi talantīga, skaista, efektīga. Saviem jauniešiem nemitīgi atkārtoju, ka viņi ir skatuves karaļi un carienes, ka jājūtas pārliecinātiem, bet man neviens tā nekad neteica. Kautrējos sevi piedāvāt, sakot, ka esmu brīnišķīga un talantīga, ka varu daudz ko iemācīt. Mani vajag palūgt un pierunāt, jo būtībā esmu kautrīga.”
Jolanda pozitīvi vērtē šodienas jauniešus. “Protams, ir arī izdzimteņi, bet tādi ir bijuši vienmēr. Jaunieši, ja vien viņi nelieto narkotikas, ir lieliski. Aplami teikt, ka mēs jaunībā bijām citādāki. Nebijām!”
Atvadoties Jolanda visiem vēl veselību, jo tā nav nopērkama ne par kādu naudu, viņa vēlas, lai cilvēki būtu laimīgi personiskajā dzīvē, lai būtu pa pāriem, lai nepaliktu bez darba un nopelnītu daudz naudas. “Nav pareizi, ka ļaudis smagi strādā, bet skaita kapeikas,” viņa saka.
