Latviešu tautai adventes un Ziemassvētku gaidīšanas laiks izsenis tiek dēvēts par mīlestības svētkiem, dāvināšanas un jūtu atklāšanas laiku. Tas ir arī sevis vērtēšanas un piedošanas laiks. Tādēļ šobrīd paskatīsimies paši uz sevi no malas un pavērosim arī citus – ko devuši, ko ņēmuši, ko guvuši! Būsim nomodā katrs pats par sevi, neļausim sirdīm pārakmeņoties! Apraksim ķildas, naidu un nenovīdību paši sevī! Centīsimies skumju brīžos uzmundrināt cits citu kaut ar labiem, no sirds pateiktiem vārdiem! Mūsu dvēselēs labestību neieliks neviens cits, vienīgi mēs paši varam sevi ielikt mierīgos, draudzīgos, klusos un labestīgos dzīves rāmjos. Lai Dievs svētī katra cilvēka vienīgo mūžu virs zemes, kurš godam dzīvots! Lūgšanās sevī var iegūt mieru, savstarpējo mīlestību un pieticību nenīst citus, jo mēs esam dzimuši mīlestībai un piedošanai. Šajā krēslas tērptajā laikā degsim gaismu savās sirdīs, baudīsim sveču gaismas spēku, cerību, mīlestību, dvēseles mieru, saticību un svētību savā dzīvē! Ir jāvar daudz tālāk redzēt par šodienu. Ar prieku jāiet uz rītdienu! Nezaudēsim smaidu savā sejā, ne maigumu dzīves vējā! Drosmīgā solī iesim ceļā, kāpt dzīves kalnā, nepalikt lejā! Lai mūsu laime ir darbs un pieticība, lai mūsos valda saticība! Lai mēs savā dzīvē spējam vairāk dot, nekā ņemt, tobrīd paši sevī uzziedot! Mums ir jāprot ziedēt savās sirdīs arī salnā, lai nenoziedētu tukšā ziedā, bet savas dvēseles uzplauksmes ziedā. Meklēsim laimi savā darbā un atcerēsimies, ka dzīve virs zemes ir viena un tā ir skaista gan cilvēku, gan ziedu pilnziedā! Dzīvosim ar gaismu sirdīs un gaidīsim mīlestības svētkus – Ziemassvētkus! Mans novēlējums ir:
Nedod, Dieviņ, man paņemt(i) cita daļu nepaņemto,
Nedod, Dieviņ, man aiziet(i) to celiņu neatļauto.
Dod, Dieviņ(i), man(im) dot(i), mazāk ņemt(i), vairāk dot(i),
Dod, Dieviņ(i), man(im) iet(i), taisnu ceļu dzīvojot(i).
Liedz, Dieviņ(i), man(im) liedz(i) ļaunus vārdus izrunāt(i),
Liec, Dieviņ(i), man(im) liec(i) labo visiem novēlēt. ◆
