Ar katru brīdi Alūksne kļūt ar radošiem cilvēkiem bagātāka. Arī alūksniete Rota Brīnfelde pērn atgriezusies savā dzimtajā pilsētā un iedzīvinājusi savu vaļasprieku veikalā – salonā “Krāsas un otas” Darba jeb kādreizējā Miljonu ielā. Rota lietām piešķir otro elpu, nopulējot un apgleznojot tās jaunai dzīvei. Taureņi uz naktsgaldiņa, magones uz kumodes vai pļava uz istabas durvīm – tas viss ikdienu padara krāsaināku, un meistare aicina tam ļauties.
Tas varētu būt daudzu sieviešu sapnis, par ko stāsta romantiskajās filmās. Doties pasaulē, izmēģināt tur laimi, gūt pieredzi, varbūt – nedaudz vilties un tad – atgriezties savā dzimtajā pusē, iegādāties māju ar vēsturisku auru, radot tur gan savu mājvietu ar puķēm uz durvīm, gan iekārtojot savu vaļasprieka veikaliņu, kas smaržo pēc krāsām un mīlestības.
Tas ir stāsts par radošo alūksnieti Rotu Brīnfeldi, kura kopš aizvadītā gada rudens dzīvo un saimnieko Alūksnē, mazajā Darba ieliņā, atjaunojot vecu ēku, kurā tagad iekārtojusies uz dzīvi pati, pirmajā stāvā alūksniešiem piedāvājot veikalu “Krāsas un otas” un rosinot mūs kļūt tikpat brīviem un radošiem.
No īstiem ziediem līdz pašas zīmētiem
Rota nāk no Bejas pagasta Visikuma, mācījusies tolaik Bejas astoņgadīgajā skolā. Pēc profesijas dārzniece, šis arods uzreiz pēc tehnikuma likts lietā Alūksnē: vispirms pilsētas dārzniecībā, tad – ziedu veikalā “Samtene” un vēlāk jau – ziedu veikalā “Rota”. “Jaunību esmu pavadījusi Alūksnē, bet tad dzīve sagriezās tā, ka pirms 20 gadiem aizdevos uz Rīgu, tur apprecējos, priecājos par saviem trim dēliem. Jā, esmu bagāta mamma – trīs lieli un viens pastarītis. Bet nu esmu šķīrusies un izvēlēju- sies atgriezties Alūksnē,” stāsta R. Brīnfelde.
Arī Rīgā Rota kādu laiku turpinājusi darbu floristikā, un visas viņas toreizējās darba gaitas bijušas saistītas ar ziediem. “Kad piedzima trešais puika, iesaistījos grāmatvedības darbos, taču drīz vien sapratu, ka papīru darbi nav man un es tos daru ar sakostiem zobiem. To kompensēju ar sava dārza iekopšanu, kas kļuva par manu ikdienu un vaļasprieku. Faktiski dārzs arī ir vienīgais, par ko es ļoti nožēloju, ka to nevarēju paņemt līdzi…
Pagāja pāris gadi, līdz sapratu, ka es sevi iekšēji laužu, kas tas nav mans, ko es daru. Šie apsvērumi sakrita ar piedāvājumu apgūt zīmēšanu ar hennu. Izgāju kursus, dabūju sertifikātu, kas apliecināja šīs prasmes, un – sāku zīmēt. Kursos arī uzzināju par iespēju ar hennu apzīmēt koka mēbeles. Mans pirmais zīmējums ar hennu arī tapa uz veca koka galdiņa. Tad sapratu, ka man patīk zīmēt, dekupēt uz dažādām virsmām – nu jau piecus gadus tā ir mana lielākā aizraušanās,” atklāj Rota. Par to viņa stāsta tik aizrautīgi, ka zīmēšanai, protams, veltīta lielākā mūsu sarunas daļa.
Patīk tikai otu vicināt
“Tev vienkārši gribas šeit un tagad paņemt to otu un kaut ko radīt. Es nepretendēju ne uz kādu meistarību, tas viss ir amatiera un pat ne amatiera līmenī. Drīzāk varētu teikt, ka tas ir sajūtu līmenī,” teic Rota.
Kad viņa iepazinusi hennu, tā bijusi ļoti populāra ballītēs, veidojot ķermeņa apgleznošanu – tetovējumiem līdzīgi zīmējumi uz rokām, kājām, pleciem utt. “Tas bija kā spēriens pa dibenu – lūk, tas ir kaut kas tavs! Ķermeņa apgleznojumi nebija gluži mans izpausmes veids, man labāk patika lieli zīmējumi, tādēļ izvēlējos lielākas virsmas, kur izpausties,” stāsta rokdarbniece.
Drīz vien apgūtās prasmes liktas lietā. “Pieteicos strādāt Rīgā kādā hobiju veikalā, kur nopērkami materiāli dažādām radošām lietām. Kad tur ieraudzīju, uz kā tikai nevar zīmēt un kādi tik nav zīmējamie materiāli, man bija “āķis lūpā”. Tur es ieraudzīju plašo darbalauku savam vaļaspriekam. Bodītē bija ļoti jauks kolektīvs, kopā apguvām dažādas tehnikas, priecājāmies par paveiktajiem darbiņiem,” stāsta meistare. Sekojusi azartiska piemērotu apgleznošanas objektu meklēšana. “Vienam nevajadzīgs, citam – atradums, tādēļ bieži vien, padzirdējusi, ka paziņas kādu vecu mēbeli met ārā, klupdama krizdama tai steidzos pakaļ. Reiz kāds vīrs Rīgā meta ārā ulmaņlaika trīsdurvju skapi, to smago, kas vispār nejaucas ārā, pie tam, atrodas trešajā stāvā… Sapratu, ka man to vajag un īsti nezinu, kā mēs to dabūjām ārā, bet – tas izdevās! Sākotnēji bija doma pārdot, bet tad, kad to atjaunoju, sapratu, ka negribu no tā šķirties, un tagad tas stāv augšā, manā dzīvoklī. Tā atjaunotais “tērps” ir grezns, okeāna zilajā un baltajā tonī. Pie tam, ja iepriekš tam manā interjerā nebija vietas, tad tagad skapim esmu pielāgojusi visas pārējās guļamistabas mēbeles! Jā, ja es ar kaut ko aizraujos, tad tas ir nopietni,” saka Rota. Varētu domāt, ka tādai radošai būtnei nav sveši arī citi rokdarbi, taču tur maldos. “Nē, man patīk otu vicināt!” smejas Rota.
Mēbeles “atnāk” pašas
Jautāta, vai mēbeļu atjaunošana notiek saskaņā ar kādiem restaurācijas principiem, Rota atzīst – ne vienmēr. “Tā ir gaumes lieta. Vieni meistari atjaunojot maksimāli atstāj un izceļ oriģinālu, šajā gadījumā – koka dabisko toni, citi to rotā ar jaunām krāsām. Reiz man atnesa rokoko stila galdiņu, kam bija sadegusi, pilnībā atjaunojama virsma. Kad to nopulēju, atklājās skaists koka tīklojums, ko roka necēlās pārkrāsot, taču citreiz – krāsas iedod pavisam citu noskaņu,” stāsta Rota un rāda skaistu kumodi ar kokgriezumiem, kas telpas stūrī pacietīgi gaida, kad meistarei būs iedvesma.
“Šīs visas mēbeles un interjera priekšmeti kaut kā paši pie manis ir “atnākuši” īstajā laikā un vietā,” smejas Rota. Un nācēju ir bijis daudz – lūk, sešdesmito gadu spoguļgaldiņš, kas, nebūdams tik izcils sava laikmeta eksemplārs, tagad ieguvis baltu vecinātu toni un košas sarkanas magones. Kāda pirmā brīvvalsts laika kumode krāsota nakts krāsā, ko spilgtina smalku taureņu gleznojums, un jauni, atbilstoši rokturīši, vai guļamistabas skapītis, kura klasisko pelēko toni izceļ melns mežģīņraksts. Stūrī ar savu jauno izskatu lepojas piena kanna, kurai tagad piešķirti jūrnieku stila motīvi, bet plauktos – vācelītes ar košiem dekupējumiem priekam un dāvināšanai… Rota uzsver: “Zīmēt vai veidot dekupāžas var uz jebkā,” un kā piemēru tūlīt veikaliņā atrod vecu piestu, ko rotā krāšņi raksti.
Protams, ķeroties klāt priekšmetu apgleznošanai, neskaitot prieku par procesu, visiem gribas zināt arī to, cik tas ir ilgs. Piemēram, cik ilgā laikā var atdzimt piena kanna? “Divu dienu vakari,” atklāj Rota, un tas tikai tāpēc, ka jārēķinoties ar krāsas žūšanas ilgumu. Skices rokdarbniece neveido, vienkārši piesēžas un zīmē. “Tas, kas ir šeit,” teic Rota un rāda uz sirdi, “tas arī tiek zīmēts.”
Viņa ir pārliecinājusies – nekad nevar zināt, kamēr neesi pamēģinājis. “Un nekad nevajag mest plinti krūmos, ja pirmajā reizē nesanāk. Man arī ne vienmēr izdodas, un tas ir normāli. Varbūt nav īstās krāsas vai īstā ota, bet varbūt arī nav īstais laiks vai noskaņojums,” iesaka Rota.
Kad acis vairs nemirdz
Taču kaut kad īstais laiks pienāk. Kad visi apstākļi sakrīt vai, kā mēdzam teikt, visa pasaule sadodas rokās, lai mums izdotos. “Man vienmēr ir gribējies kaut ko savu. Darīt to, ko vēlos, tur, kur vēlos. Taču dzīve vienmēr izdara savas korekcijas, saliek pati savas prioritātes. Bet tad vienā brīdī notiek tas klikšķis: ir taču jādomā arī par sevi! Bērni izaugs un aizies savās dzīvēs, bet arī tev ir tikai viena dzīve…! Dari ar to kaut ko!” savās izjūtās dalās Rota un atzīst – laikam ir jāpaiet pusmūžam, lai saprastu, ka tu nevari visu laiku būt priekš citiem, ka ir jāsāk mīlēt sevi. “Viss jau it kā bija labi, dzīve nokārtota, visi veseli, bet tad man kāds teica: “Tev ir skumjas acis, tās vairs nemirdz.” Un tad es sapratu, ka kaut ko daru nepareizi,” stāsta Rota.
Pārmaiņas notika ļoti strauji un reizē. “Pēc šķiršanās nolēmu atgriezties Alūksnē. Tas nebija grūti, jo mājās jau pat sienas palīdz un te rosās visi mani radiņi, pie kuriem allaž ciemojos, līdz ar to arī Alūksne nebija kļuvusi sveša. Jo arī Rīgu es nekad nebiju īsti pieņēmusi par savējo, zemapziņā lolojot domu, ka es kādreiz atgriezīšos. Nekad neesmu bijusi pilsētas meitene,” stāsta Rota, atzīstot, ka arī nekad tā dēļ nav kautrējusies, un joprojām lauž valodu kā īsta malēniete.
Pusotrs mēnesis, lai iemīlētos
Atgriežoties, pusotra mēneša laikā īstenots arī sapnis par savu vietu zem saules. “Sākotnēji bija nolūkota cita māja un jau iemaksāta drošības nauda. Bet tad parādījās šī,” stāsta R. Brīnfelde, ar mīlestību skatoties uz savu lolojumu – divstāvu namiņu Darba ielā, kurš nu ar Rotas gādību ir atdzimis gluži kā viņas atjaunotais pamestais naktsskapītis. Tas gan nav salīdzināms, jo, lūkojoties gruvešos, kādi paveras remondarbu laikā fiksētajās fotogrāfijās, šķiet, ka te paveikts nepaveicamais. “Tā arī bija. Reizēm šķita, ka māja negrib jaunus saimniekus. Ne vienreiz vien es nostājos šīs telpas vidū un domāju: kam man to vajag? Taču mēs abas sākām “sarunāties”, viena otru iepazinām, un darbi sāka ritēt,” tagad, pēc gada, kad skaistā mūra ēka atdzimusi, stāsta R. Brīnfelde, atzīstot, ka tas viss nebūtu izdevies bez ģimenes fantastiskā atbalsta, ko viņa ļoti novērtē.
Pamazām te īstenots “divi vienā” projekts, veidojot savu dzīvesvietu nama augšstāvā, lejā iekārtojot veikaliņu “Krāsas un otas”. “Tas jau tika plānots, meklējot telpas dzīvošanai, jo kaut kas taču Alūksnē man bija jādara, un es nolēmu piedāvāt to, kā šeit plašākā klāstā nav. Šis ir hobiju veikals cilvēkiem, kuri grib radoši izpausties,” stāsta Rota.
Tuvāk radošajiem ļaudīm laukos
Jautāta, vai šāds specifisks veikals varētu būt pietiekoši ienesīgs bizness mazpilsētā, Rota atzīst, ka es neesmu pirmā, kas tā jautā. “Es apzinos, ka tā nav pirmās nepieciešamības prece, bet esmu centusies pienākt tuvāk lauku radošajiem cilvēkiem, kuriem varbūt nesanāk pēc katras krāsu bundžiņas aizbraukt uz lielpilsētu, bet interneta veikaliem šajā ziņā ne vienmēr var uzticēties. Man vienmēr patīk kāroto aptaustīt un pasmaržot. Zinu, ka tā ir daudziem. Aizkustināta noskatījos, kā kāds mākslinieks, izraugoties otiņu, ar to nesteidzīgi slidina gar vaigu, acīmredzot izmēģinot tās mīkstumu… Internetā tā nevar,” saka Rota. Šis saimniecei nav vienkārši veikals, bet tāda kā burvju nūjiņa, ar kuras palīdzību var radīt brīnumainas lietas.
Ik dienu veikalā ienāk rokdarbnieki, mākslas ļaudis, pa kādam amatniekam, kas lūko pēc vajadzīgā materiāla. Izrādās, te bieži viesi ir arī skolēni, kuri reizēm ilgi noskata kārotās krāsas vai kreppapīru un tad atgriežas ar šim nolūkam sakrāto naudiņu. “Šeit nāk arī vienkārši tāpat – palūkoties apkārt, iedvesmoties, baudīt noskaņu – es priecājos par to. Nav jau vienmēr jāpērk, galvenais – lai ir vēlme te atgriezties,” stāsta Rota. Veikala īpaš-niece apzinās, ka pirmajos gados uzņēmējdarbībā ir jāiegulda un tikai tad var cerēt uz atdevi, tādēļ ir gatava grūtībām. “”Jūs, Ziemeļvidzemes meitenes, gan esat spītīgas!” man teica kāds vīrietis, un vi-ņam nudien ir taisnība,” viņa smejas.
Sadarbojas ar vietējiem rokdarbniekiem
Izrādās, “Krāsās un otās” nav tikai darba materiāli zīmētājiem un citiem radošiem ļaudīm, Rotas darinājumi, bet arī citu autoru daiļrade. Pēdējā laikā R. Brīnfelde uzsākusi sadarbību ar vietējiem rokdarbniekiem, piedāvājot viņiem veikaliņā izvietot savus darbus. Tā šeit plašākas publikas pieejamībai vietu atraduši gan augstvērtīgi vietējo mākslinieku darbi, gan arī rokdarbnieku daudzveidīgais piedāvājums. Ja kādam ir interese šim pulciņam pievienoties, jāsazinās ar saimnieci.
Svarīgi, ka Rota nedomā pie tā apstāties un arvien meklē jaunas nišas, kā attīstīt un pilnveidot savas un citu radošās spējas. Jau tagad veikaliņš ir kļuvis par tādu kā konsultāciju punktu cilvēkiem, kuriem nav zināšanu zīmēšanas, dekupāžas, filcēšanas, audumu apdrukas, kartīšu gatavošanas vai citos rokdarbos, bet viņi vēlas tās iegūt. Tādēļ papildus šeit nopērkamajiem materiāliem neatsverams būs arī Rotas padoms. “Tā dzima doma par radošām darbnīcām, ko nākotnē kādā veikala stūrīti varētu īstenot,” plāno Rota, būdama pārliecināta, ka šai mājai ir misija veicināt radošumu ap sevi. Rokdarbniece nenoliedz, ka viņai var pasūtīt kādu darbu, taču galvenais mērķis esot rosināt cilvēkus pašus uzdrīkstēties radīt.
Viņa lepojas, ka Darba ielas nams ir ar interesantu vēsturi, ko viņa pamazām izzina. “Dokumenti liecina, ka nākamgad namam būs 100 gadi. Daudz par to esmu uzzinājusi no alūksnieša, vēstures pētnieka Gunāra Ozoliņa, kurš veikaliņā ir biežs viesis. Izrādās, šī kādreiz bijusi Miljonu iela, tādēļ Ozoliņa kungs mani vienmēr lepni uzrunā par Miljonu ielas meiteni,” smejas saimniece.
Rozā bikses, sarkani mati un glāze vīna
Lai ko Rota darītu, viņai vienmēr bijusi svarīga individualitāte un to viņa ciena arī citos. “Nekad nevajag uzspiest otram savu viedokli, redzējumu vai, tēlaini izsakoties – savas krāsas, jo katram tās ir savas. Pat, stāvot pie viena skaitļa, es redzēšu sešinieku, bet otrs teiks, nē, tas ir deviņi,” tā Rota. Tāpat viņai vienmēr bijis mazsvarīgi – ko ļaudis teiks, vairāk – ko sirds vēlas. Ja viņa arī savos 48 gados grib uzvilt rozā bikses, tad to dara, ja vakarā vēlas baltvīna glāzi – viņa to īsteno, ja grib nokrāsot rudus matus – tas notiek. “Latvieši ļoti baidās no krāsām, bet vajag tām ļauties. Pat pelēkajam ir vismaz pieci toņi – franču pelēkais, baložu, musonu, grifeļu… Atliek tikai tos saskatīt,” pamāca meistare. Rotai patīk būt sievišķīgai un viņa atzīst, ka par spīti visam, ikdienā cenšas nēsāt kleitas un augstpapēžu kurpes. “Veikalā gan zem galda tās slepus mēdzu uz brīdi noaut, bet tad atkal uzvelku,” viņa smejas.
Atrodot sevi no jauna dzimtajā Alūksnē un sirdij tuvā vidē, Rota atvērusies arī mīlestībai. “Laikam jau reizēm jāpaiet pusmūžam, lai nonāktu tur, kur tev ir vislabāk. Nevajag steidzināt notikumus, viss tāpat notiks īstajā laikā un vietā. Jaunībā biju iztēlojusies, ka man būs trīs dēli, sava māja un savs bizness, un tā tas arī notika. Pat neērti atzīties, bet, izrādās, ir jānodzīvo 45 gadi, lai saprastu, ko nozīmē mīlēt un būt mīlētam,” saka Rota, iedvesmojot arī citas vienaudzes tam, ka pēc četrdesmit dzīve tikai sākas, un novēl to baudīt.
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Rota Brīnfelde.
Izglītība: pamatprofesija – dārzniece.
Nodarbošanās: rokdarbniece, veikala “Krāsas un otas” īpašniece.
Ģimene: trīs dēlu mamma.
Vaļasprieks: lietu atjaunošana, apgleznošana, dekupāža.
Moto: Nekad nezināsiet, kamēr nebūsiet pamēģinājuši!
