Februāris mums saistās ar visu mīlētāju svētkiem – Svētā Valentīna dienu. Malēniete Zinta Zihmane uz Valentīna dienu raugās kā uz interesantu jauniešu izklaidi. Tomēr secina, ka nebūt nav slikti vienu dienu veltīt mīlestībai.
– Tāda diena ir vajadzīga. Lai katrs to vērtē pēc saviem ieskatiem, ņemot vērā, ar ko tā saistās – ar ģimeni vai ar romantiskām attiecībām. Domāju, ka šie svētki iedzīvosies Latvijā, jo jaunieši tos pieņem labprāt.
– Kāda ir jūsu mīlestības pieredze? Vai domas par to ir mainījušās gadu gaitā?
– Droši vien, ka ir mainījušās. Šobrīd es piekrītu amerikāņu psihologa Ērika Fromma atziņai, ka ir vairāki mīlestības veidi: mātes, tēva, brāļu un māsu, kā arī romantiskā jeb erotiskā mīlestība. Taču tas, kas nav izjutis pirmās trīs mīlestības, līdz pēdējai nemaz nenonāk. Viņš izaug līdz seksam, bet ne līdz mīlestībai. Mīlestība ir kā stafetes kociņš. Tikai tad, ja to saņem, to var nodot tālāk. Tēva mīlestība ir prasīga, tā liek kaut ko sasniegt, tāpēc tēva mīlestību var nopelnīt. Tā ir mīlestība, kas virza uz priekšu. Mātes mīlestību nevar nopelnīt, bet tā arī neko neprasa pretī. Tā dod un rada bērna pašcieņu, pašapziņu, pašpārliecību, ka viņš ir labs un mīlestības cienīgs. Brāļu un māsu mīlestība ir dalīšanās, kas māca ņemt un dot. Tikai tas, kurš ir saņēmis šīs trīs mīlestības, var izaugt par cilvēku, kurš ir gatavs dot, pieņemt un dalīties ar mīlestību.
– Vai pati esat saņēmusi visas mīlestības un varat nodot stafetes kociņu tālāk?
– Mani vecāki izšķīrās, kad man bija 11 gadi. Bet man bija vecmamma un vectēvs. Turklāt vecāki bija ļoti aizņemti darbā, bet vecmamma bija slima un gulēja gultā. Mēs ar māsu izaugām, riņķojot ap viņas gultu. Viņa man iemācīja adīt, šūt, lasīt, zīmēt… Savukārt vectēvs man iemācīja zāģēt un daudz ko citu. Es nejutos apdalīta, jo man bija tuvi un mīļi cilvēki. Man ir arī māsa, ar kuru joprojām dzīvojam zem viena jumta. Turpat dzīvo arī mana māte ar patēvu. Esam kā viena liela itāļu ģimene. Arī ar tēvu ir labas attiecības. Bet mamma man ir neaizstājams palīgs. Dzīves pieredze liecina, ka citi cilvēki var aizstāt māti un tēvu, arī brāļus un māsas. Var mīlēt svešu bērnu. Var ienākt patēvs ģimenē un dāvāt tēva mīlestību.
– Tas, protams, ir jauki. Tomēr jājautā, kāpēc pašai nav otras pusītes.?
– Laikam tas skaidrojams ar to, ka nenopietni negribu, bet nopietni nesanāk. Tas tā pa jokam. Patiesība ir tāda, ka mana dēla tēvs ir čečens. Kad viņa dzimtenē sākās karadarbība, viņš devās prom un ar laiku kontakti pārtrūka. Domāju, ka viņš ir gājis bojā, jo bija ļoti aktīvs savas tautas tiesību aizstāvis. Turklāt tā ir cita mentalitāte, cits raksturs un audzināšana, musulmaņu ticība. Ir lietas, kuras nav savienojamas. Tiesa, man ļoti patīk čečenu attieksme pret vecākiem cilvēkiem, arī izpratne par sievietes un vīrieša attiecībām. Tas gan nav modelis, kurā es iederētos. Čečeni uzskata, ka sievietei neklājas skatīties vīrietim acīs, iziet sabiedrībā bez vīra, brāļa vai tēva. Man tas nav pieņemami.
– Tomēr bija mīlestība. Vai tā bija īstā un vienīgā? Kā sastapāties?
– Jā, uzreiz jutu un sapratu – ir. Tiesa, vēlāk nereti nācās secināt – viens otru nesaprotam. Viņš šeit bija atbraucis strādāt kā daudzi no bijušās Padomju Savienības republikām. Es strādāju muzejā, uz kuru strādnieki bija atnākuši apskatīt izstādi. Tā iepazināmies, bet kopā nebijām ilgi. Kad Čečenijā sākās nemieri, karadarbība, viņš tāpat kā daudzi aizbrauca. Mēs savu neatkarību izcīnījām miermīlīgi, bet Čečenijā karoja. Viņi uzskata, ka vīriešiem ir jāaizstāv sievietes, lai tās varētu audzināt bērnus. Ja tēvs krīt karā, citi dzimtas vīrieši rūpējas par viņa bērniem.
– Vai tādā gadījumā nepieļaujat, ka dēla Volanda tēva radi varētu interesēties un atbalstīt viņu? Vai dēls ir redzējis savu tēvu?
– Nē, jo musulmaņu ticībā tiek uzskatīts par lielu grēku veidot attiecības ar citas ticības sievieti. Apprecot citas ticības sievieti, viņas dēls nav musulmanis, tāpēc viņa brāļi bija ļoti neapmierināti, kad uzzināja par mūsu attiecībām. Aizbraucot tēvs zināja, ka viņam būs dēls. Kad to paziņoju, kādu laiku sarakstījāmies, bet pēc tam vēstules vairs nepienāca.
– Kā to uztver dēls?
– Viņš visu zina, bet nav iespējams zaudēt to, kā nav bijis. Tas ir labāk nekā ļaut bērnam pieķerties un pēc tam viņu pamest.
– Volands nav zaudējis tēvu, bet varbūt jūt tā trūkumu?
– Protams, ir lietas, kurās būtu noderējis tēva padoms un atbalsts. Situācijā, kad esmu vienīgais vecāks, mums ar dēlu ir izveidojušās arī draugu attiecības. Turklāt tēva trūkumu kompensē citi ģimenes vīrieši. Šobrīd viņš mācās Latvijas universitātes Psiholoģijas fakultātē. Prot vadīt automašīnu, ko es viņam nevarēju iemācīt. Domāju, ka daudz ko, arī uzskatus un atziņas par mīlestību, viņš ir mantojis. Taču to sāk apzināties vēlāk. Ar prātu domājam vienu, bet, kas mūsos ir ielikts, tas līdz apziņai nonāk vēlāk. Uzskatu, ka pamats ir uzticams, uz dēlu var paļauties. Kā viņš veidos attiecības un ģimeni, to es, protams, nezinu. Varbūt tad atklāsies, ka kaut kas tomēr ir pietrūcis.
– Kā uzskatāt, vai tagad jauniešiem pirmajā vietā nav sekss, nevis mīlestība? Televīzijā, filmās, žurnālos – visur par to raksta, runā, tāpēc liekas, ka tas ir vissvarīgākais un nepieciešamākais.
– Domāju, ka jauniešiem seksa tehnika ir jāapgūst. Tas ir tāpat kā dejā – ir jāzina soļi, lai skaisti dejotu. Tomēr jāatceras, ka tā ir tikai tehnika. Vienreizību un īpašas izjūtas piešķir mīlestība, tās ir attiecības citā līmenī. Līdz šādām attiecībām ir jāizaug. Parasti tā nenotiek, ka paplikšķina skaistas actiņas un uzreiz ir lielas jūtas. Tas, ko pusaudži sauc par mīlestību, bieži vien ir tikai jūsma.
– Pieļaujat, ka ir vajadzīgs arī sekss bez mīlestības?
– Jaunieši droši vien domā, ka ir gan viens, gan otrs. Viņi neatpazīst mīlestību. Kad attiecības izjūk, tad saka – tas bija tikai sekss. Protams, dažs ļoti pārdzīvo pirmās vai pat vairākas neizdevušās attiecības. Katra nobriešana ir saistīta ar pārdzīvojumiem, lai izdarītu secinājumus un gūtu atziņas. Cilvēki ir ļoti dažādi, un arī izpratne par mīlestību ir dažāda. Svarīgākais nav parf katru cenu atrast vienīgo un īsto, bet dzīvot saskaņā ar sevi un nedarīt citiem pāri.
– Vai nedomājat, ka vēl varētu savu otru pusīti atrast tepat Latvijā? Varbūt mazā Kristīne ģimenē ir ienākusi tāpēc, ka dēls tagad studē, ikdienā ir tālu un gribas vēl kādam dāvāt mīlestību?
– Nē, nav gribējies meklēt otru pusīti. Neliekas, ka tas būtu vajadzīgs. Es parasti zinu, ko gribu. Saskaņā ar to rīkojos un dzīvoju. Biju izlēmusi, ka gribu adoptēt bērnu, un to arī izdarīju. Par savu lēmumu paziņoju Ziemassvētkos. Un izrādījās, ka Kristīne ir dzimusi Ziemassvētkos, 25.decembrī, dienā, kad pieņēmu šo lēmumu.
– Vai tā būtu sagadīšanās? Ticat liktenim?
– Jā, ticu kaut kam lielākam. Es nesaukšu to par Dievu. Ticu, ka ir lietas, kam ir jānotiek. No tām ir muļķīgi mēģināt izbēgt vai arī censties dabūt to, kas nav lemts. Nav jāskrien ar karodziņu pa pasauli – es gribu atrast savu otro pusīti. Tā var atrast pavisam kaut ko citu. Viss pie cilvēka atnāk īstajā brīdī. Esmu tādas situācijas piedzīvojusi. Ir tikai jāzina, ko vēlies, un to saņemsi. Tiesa, nav zināms, kad un kā.
– Tomēr jebkuras vēlmes un ticības virzītājspēks ir mīlestība.
– Jā, to nevar noliegt. Taču mana vecmāmiņa teica – ja mīlēs, tad mīlēs tādu, kāda esi. Bet, ja ne, tad nav vērts pūlēties. Otrs cilvēks nav īpašums, tāpēc to nevajag pārveidot pēc sava prāta vai censties iegūt kā lietu par katru cenu. Nevajadzētu vēlēties, lai ir vīrs vai sieva, bet būt kopā ar šo cilvēku.
