Mani dzejoļi dzimuši dažādu pārdzīvojumu un atklāsmes mirkļos.
“Mani dzejoļi dzimuši dažādu pārdzīvojumu un atklāsmes mirkļos. Tajos ir ilgas, sapņi, nepiepildītais, ko esmu mēģinājusi iztēloties. Vai arī esmu gribējusi pateikt to, ko nevēlos, ko negribu, lai ar mani tas notiek, un tamlīdzīgi. Manuprāt, tie ir vienkārši vārdi par to, ko mēs visi – tā vai citādi – jūtam; patiesības vārdi, kuri atraduši vietu dzejolī un tur arī palikuši.
Un, ja kāds tos pieņem par labiem esam, tad varu būt gandarīta. Daudzkārt šķiet, ka tie ir meklējuma un atklāsmes dzejoļi, ko citi dēvē arī par mīlestības dzeju. Varbūt,” par sevi saka Latvijā pazīstamu šlāgerdziesmu tekstu autore dzejniece Marika Svīķe.
Marika un Vilnis Svīķi pat pēc 13 gadiem atceras tās dienas datumu, kurā iepazinās.
Tas notika 28. janvārī. Palsmanes kultūras namā bija balle. Marika Vilni uzlūdza uz deju. “Citādi viņš mani tumsā neredzētu,” viņa joko. Taču toreiz Marikas uzdrošināšanās bija kā impulss, kas raisīja abpusējas jūtas.
Guļamistabā gaidīja rozes
Smiltenieši Marika un Vilnis kāzas rīkoja tā paša gada septembrī. Aizvadītajos gados viņi par sevi radījuši priekšstatu kā par laimīgu, saticīgu pāri, par kuru, šķiet, gādā Svētais Valentīns — visu mīlētāju aizbildnis. “Taču mēs neesam ideāli. Katram cilvēkam ir kāda vaina,” saka Marika. Tomēr Valentīna dienu 14. februārī viņa ar vīru patiešām svin katru gadu, kopš šos svētkus iepazina Latvijā. Abi jau laikus domā, ko otram dāvināt un kā radīt svētku noskaņu. Šogad gan sagadījās tā, ka Marika vīram Valentīna dienas dāvanu – mazu sudraba zilonīti – pasniedza jau nedēļu iepriekš. Tā viņa impulsīvi reaģēja uz Viļņa sagādāto pārsteigumu. Pārnākot mājās no darba, Mariku izbrīnīja aizvērtās guļamistabas durvis. Aiz tām viņu gaidīja rozes. Viņa domā, ka tas ir vēl viens veids, kā Vilnis atgādināja par abu iepazīšanās dienu. “Tas, ka mēs satikāmies, bija nejaušība. Toreiz studēju Latvijas Universitātē. Kad atbraucu uz Palsmani pie mammas, uz pagasta ballēm parasti negāju. Tovakar mani mamma uz kultūras namu “aizvilka” ar varu,” atceras Marika.
Viņai Vilnis iepatikās no pirmā skatiena. Pēc balles abi sarunāja nākamo tikšanos Smiltenes vidusskolas absolventu vakarā. Pagāja daži mēneši, un Vilnis kopā ar vecākiem brauca pie Marikas lūgt viņas roku un pasniegt saderināšanās gredzenu.
Ērkšķi vissāpīgāk sadur vīru
“Mēs kopā saderam tāpēc, ka esam tik dažādi,” domā Marika. Vilnis mīl mieru, viņa ir strauja un impulsīva. Pati saka, ka bieži “lido pa mākoņiem” un ir arī nejauka. “Pārliecību, ka visam jānotiek, kā domāju es, ar katru gadu cenšos “kausēt”, pielāgojoties vīram. Ja Viļņa raksturs būtu tāds pats kā manējais, mēs nevarētu sadzīvot. Taču viņš ir mierīgs. Tas manu straujo dabu “bremzē”.” Marika ir tā, kas vīru iesaista dažādos notikumos. Arī šī intervija ir pārsteigums Vilnim, kas par sarunu pēc Marikas lūguma nezina. Viņa cer, ka vīrs nedusmosies. “Agrāk mūs abus pieteicu konkursos, Vilnim pat nenojaušot. Uz televīzijas raidījumu “Laimīgais pāris” pieteikumu esejas veidā vispirms aizsūtīju un tikai tad par savu ideju pateicu vīram.” Abi piedalījušies arī citos konkursos -ģimeņu viktorīnā “Piramīda” Smiltenes televīzijā un laikraksta “Zeme” rīkotajā Valentīna dienas vēstuļu konkursā. “Dziesmā manai paaudzei” Smiltenē viņi dziedāja duetā. Marika domā, ka laulāto kopdzīvei šādi un līdzīgi pārsteigumi ir kā “rozīnīte”. To dod arī brīnumi — kā toreiz, kad Vilnis viņai uzdāvināja tieši to gredzenu, ko Marika sev jau iepriekš slepus nolūkoja veikalā. Viņai patīk, ka pragmatiskais Vilnis spēj būt romantisks. Marika joprojām glabā vīra rakstītās vēstules abu iepazīšanās laikā un Valentīna dienas kartītes. Tas, kā viņa tās vērtē, apliecina, ka vīriešiem savām iemīļotajām biežāk jāsaka komplimenti. “Taču no sievietes ir atkarīgs, vai viņa vīrietī spēj modināt romantiskas jūtas. Man turklāt ir vairāk laika nekā Vilnim, lai par to domātu,” saka Marika. Taču ar vainas apziņu piebilst, ka pati ne vienmēr ir laba pret Vilni. “Man ir daudz ērkšķu, kuri vissāpīgāk sadur tieši vīru. Taču ceru, ka šīs brūces pati atkal salāpu.”
Jāprot tulkot mīlestības soļi
Marika saprot, ka vīrietis nekad nedomās un nerīkosies tā, kā domātu un rīkotos sieviete. Turklāt tas ir abpusēji. Viņa pieļauj, ka tieši šī atšķirība rada attiecību vienreizīgumu un savstarpēji pievelk sievieti un vīrieti. “Tu vaicā, ko es domāju par mīlestību. Pirmais, kas man iešaujas prātā, ir dziedātājas Marijas Naumovas teiktais kādā intervijā – mīlestība ir brīvības sajūta, kas apvienota ar maigumu. Mīlestība ir kaut kas vairāk par iemīlēšanās jūsmu. Gadiem ritot, dzīvesbiedri viens otru iepazīst arvien labāk. Pieslīpēties prot tie, kuri patiesi mīl,” domā Marika. Viņa ikdienā no sava mīļotā cilvēka vismazāk gaida atzīšanos mīlestībā. Viņai ir svarīgi, lai vīrs prastu saskatīt un iztulkot viņas mīlestības “spertos” soļus.
Marika pieļauj, ka Vilnis varētu būt greizsirdīgs pret viņas dzejoļiem. Taču vairāk ir pārliecināta par to, ka šajā ziņā vīrs viņu uztver kā radošu personu, mākslinieci. Par Marikas dzeju jūsmo daudzi. Viņai pat teikts, ka vairāki dzejoļi šķiet kādam reālam cilvēkam veltīta mīlas lirika. Dzejniece pati tā nedomā. “Es esmu liela sapņotāja. Ne vienmēr mani dzejoļi un dziesmu teksti ir veltīti konkrētam cilvēkam vai notikumam. Es vienkārši esmu spējīga iztēloties un gara acīm redzēt to, ko vēlos piedzīvot vai arī nevēlos. Piemēram, mani teksti “Kaimiņu” dziesmām “Ievai” un “Kā lai” ir vairāk nekā rotaļīgi erotiski.”
Ir dzejoļi, kurus Marika veltījusi konkrēti Vilnim. Viens no tiem iekļauts dzejnieces jaunajā grāmatā, kas klajā nāks pavisam drīz. Marikai īpaši dārgs ir kāds cits dzejolis, ko viņa vīram veltīja pēc kādā vasarā notikušas nelaimes. Automašīna, kuru vadīja Marika, apgāzās. “Bij’ Dievs man atkal dzīvību dāvājis, bet Tu -ko nespēj pat Dievs” šīs rindas Marika veltīja Vilnim – kā pateicību par viņa jūtām. Viņa kopā ar Vilni jūtas drošībā.
Laimei nav standartu
Viena no tradīcijām, ko Marika un Vilnis ievēro katru gadu, ir fotografēšanās Valmieras salonā kāzu gadadienā. Šajā dienā abi vienmēr brauc arī uz tiltu pār Gauju Valmierā – viņu kāzu liecinieku, un viņiem ir veicies. Vienmēr garām gājuši cilvēki, kuriem palūgts viņus iemūžināt fotogrāfijā.
Marika un Vilnis bieži redzami kopā ne tikai bildēs, bet arī dzīvē. Abi kā vedēji ievadījuši kopīgā dzīvē divus jaunos pārus. Viņiem patīk kopīgi iepirkties un apmeklēt dažādus sarīkojumus. Vilnis turklāt dzied gan jauktaja korī “Pakalni”, gan Latvijas meža darbinieku vīru korī “Silvicola”. Tā programmu piesaka Marika.
“Protams, nav jau tā, ka viss ir ideāli. Tāpat kā daudziem, dažkārt arī mums “iet” karsti. Taču ikdienā jāprot novērtēt bieži vien nepamanītās, mazās ģimenes laimītes. Tās mīt mums blakus bez liekas ievērības, jo šķiet pašas par sevi saprotamas,” atgādina Marika. “Piemēram, tā ir laime, ka mans vīrs nav dzērājs. Daudzas sievietes par to atdotu jebko.” Viņa pat nezina, vai abi ar Vilni ir laimīgais pāris, vērtējot pēc sabiedrībā pieņemtiem standartiem. “Mēs esam tikai divi – es un mans vīrs. Nedodot iespēju izjust vecāku prieku, Dievs tādā veidā acīmredzot mūs pasargājis no kādas citas bēdas. Ļāvis baudīt to laimi, kāda mums ir piešķirta. Mums nav daudz kā tāda, kas ir citiem. Bet citiem atkal nav tā, kas ir mums.”
Fakti
Dzimtā puse: Palsmanes pagasts.
Mācījusies: Smiltenes vidusskolā, Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē.
Darbs: nepabeidzot augstskolu, sāk strādāt Valkas rajona laikrakstā “Ziemeļlatvija”. Otro gadu ir Vidzemes reģionālā radio “Radio trīs” Smiltenes biroja vadītāja.
Dzeja: pirmā dzejoļu grāmata “Dvēselei trīsot” izdota 1995.gadā. Dzejoļi ievietoti Vidzemes literātu kopkrājumā “Nenoticiet savām acīm” 1993.gadā. 2002.gada martā izdots otrs dzejoļu krājums “Mirkļus tverot”. Jaunās grāmatas ilustrācijām izmantoti Smiltenes mākslas skolas audzēkņu zīmējumi.
Dziesmas ar dzejnieces vārdiem: skan grupu “Kaimiņi”, “Kantoris 04”, “Zeļļu”, “Smiltenes jampadracēnu” un solistu repertuārā. Dažādu dziedātāju un kolektīvu izpildījumā (audiokasetēs un ārpus tām) skan vairāk nekā
60 dziesmas.
Vaļasprieks: desmit gadus vada Latvijas meža darbinieku kora “Silvicola” koncertprogrammu.
Interesantākais notikums: piedalīšanās Marikas dienā. Šogad jūlijā būs arī otrās Marikas dienas.
Spārniem
Es vakar satiku spārnus –
it kā nomaldījušos esam,
it kā no pasaules citas:
tiem bija pavisam vējaina garša
un izkusis ledus matos.
Sev teicu:
– Man ar’ vajag tādus! –
Bet tā vienkārši jau tos nedos –
vajadzēs lidot iemācīties
un debesīs nopelnīt tos.
Bet vairāk par citām reizēm –
man liekas, to spēšu,
un nevis “kaut kā”, “tad jau redzēs”,
bet skaidri un pārliecinoši:
pret pēdējo puteni mainīšu,
par sniega pulksteņiem pirkšu…
Es vakar satiku spārnus,
un nav manī vairs ne kripatas
miera.
* * *
Es jutu dvēseli
no tavu pirkstu galiem –
tā it kā lietus nebūtu nemūžam lijis;
vien tikai tad, kad rīts uz miglas spārniem
man atnes gaismas paradīzes strēli, –
es tiešām saprotu, tā nav vēl bijis.
Vai tiešām viss pirms manis
ir jau izdomāts un radīts,
bet es to atklāju vien tagad?
Tad kāpēc sevi neglābjami mānīt,
ka Laiks ir pagājis un saule riet?
Nav tiesību nevienam šobrīd kaut ko mainīt,
jo galvenais ir dvēsele
no Tavu pirkstu galiem.
* * *
Tu pieņem mani, kāda esmu,-
Par to visvairāk pateicos,
Jo patiesa vien tāda dziesma,
No dvēseles kas lauzusies.
