Toties par to daudz runā. To pielūdz, nolād, zvēr, apliecina, nogalina. Ko tikai nedara mīlestības vārdā. To var noliegt, var izstumt no sirds, tā tomēr pastāv. Tā ir augstākā dāvana, ko Dievs cilvēkam devis. Jo Dievs pats ir Mīlestība.
Toties par to daudz runā. To pielūdz, nolād, zvēr, apliecina, nogalina. Ko tikai nedara mīlestības vārdā. To var noliegt, var izstumt no sirds, tā tomēr pastāv. Tā ir augstākā dāvana, ko Dievs cilvēkam devis. Jo Dievs pats ir Mīlestība.
Tuvojoties Valentīna dienai, arvien vairāk jādomā par mīlestību vārda vistiešākajā nozīmē. Cik no tās ir mirkļa iekāre, jo pārāk daudzi cilvēki šķiras. Dzimst negaidīti bērni. Cik paši esam spējīgi mīlēt (nejauksim ar parasto seksu vai vienkārši mīlināšanos)?
Laikam jau jāsāk ar sevi. Ar sevis paša mīlēšanu, ar savas iekšējās pasaules sakārtošanu – tikai izdzēšot pārinodarījuma pēdas sevī, varam arī otram piedot un pieņemt ar mīlestību.
Apsverot to visu, nāk prātā kāds vecāks pāris, kuri mīlestības vārdu nerunāja. Drīzāk gan, no malas pavirši skatoties, šķita sausi un, godīgi sakot, pat šerpi viens pret otru.
Bet viņiem bija jau pieauguši dēli, mazbērni, jau Zelta kāzām tuvojās. Teicās, agri apprecējušies. Tātad bija mīlestība. Reiz biju aculieciniece viņu patiesajām jūtām. Sieva, sauksim viņu par Ainu, gatavoja pusdienas. Rūpīgi grieza gurķus un garšodama domāja, kā vīram tie garšos. Ar kādu maigumu viņa gatavoja mērci, klāja galdu. Runādamās ar mani, Aina skatījās pa logu. Liegs smaids rotāja viņas lūpas, padarīdams sirmo kundzi par nelaikā nosirmojušu jaunavu. Acis pielija ar īpašu maigumu, kad beidzot uz ceļa parādījās Jānis – tā sauca vīru. Arī es cītīgāk pavēros uz nācēja pusi. Varēja redzēt, ka viņš ir saguris. Nāca lēnām, uz priekšu salīcis, pa reizei apstādamies un pieri noslaucīdams, ne vairs jaunais kungs tuvojās mājām.
Aina pa to laiku bija uzsējusi gaišu priekšautu, sasukājusi biezos ābeļzieda mirdzuma matus, vēra vaļā durvis. Savukārt Jānis, ienākdams pagalmā, iztaisnoja plecus. Ievēroju, ka rokās viņš tur lauku pīpeņu pušķi. Tā viņi satikās, bez skaļiem vārdiem. Runāja abu sirdis, acis, visas kustības liecināja: es tevi gaidīju un gaidīšu vienmēr, arī tur, mūžībā. Es tevi mīlēju un mīlēšu vienmēr, arī tur, mūžībā.
Pēc tam abi apveltīja viens otru ar asprātībām, runāja ikdienišķi par sadzīviskām problēmām. Sapratu, ka viņu mīlestība skaļi nerunā.
Viņš man iedeva otru vasaru. Tā varētu saukt otru stāstu. Abiem vārdus esmu aizmirsusi. Jo tas notika sen, gluži kā pasakā.
Reiz dzīvoja. Tikai atmiņās pavīd abu laimīgās acis ar īpašu maigumu tajās.
Abiem jau bija gara dzīve aiz muguras. Ne tik gara, kā vētraina. Viņš – bijušais jūrnieks. Viņa bufetniece kādā no ostas pilsētām. Abi reiz precējušies – bērni un bērnubērni. Abiem otras pusītes jau veļu valstībā. Laikam jau tā vajadzēja notikt, ka abi satikās. Ne jau ballē. Vai citādā priecīgā notikumā. Bērēs. Viņai – tuvāks radinieks. Viņam šis cilvēks – draugs. Abi slimnīcā sapazinušies, pēc tam sanatorijā. Viņai ienāca prātā, kāda rada šis vīrietis esot aizgājējam. Kaut ko līdzīgu, kā vēlāk atklājās, arī viņš domājis. To vēlāk pārrunājuši pie bēru mielasta. Pēc tam sākuši sarakstīties, sazvanīties. Vēl pēc gada, mēs, tuvākie kaimiņi, redzējām abus pastaigājamies. Viņš saudzīgi, pie rokas pieturēdams, veda savu sirdsdāmu. Vēlāk tuvinieku lokā sarakstījās oficiāli.
Viņš vārīja kafiju un svētdienās pie gultas pienesa. Lutināja savu sievu.
“Viņš man iedeva otru vasaru,” ar dziļu mīlestību un pārliecību balsī viņa reiz atzinās kaimiņienei. Arī šeit mīlestība skaļi nerunāja. Tā izstaroja siltumu un lika arī pārējiem uz to skatīties citādi.
Neaizej! Paliec manā tuvumā! Soļosim abi cauri gadu grēdām. Tu manai dvēselei ar putna spārnu pieskāries, ar uguns spēku, ar zemes spēku, ar lazdas sīkstumu. Neaizej! Gadu kalniem pāri lai vienam otru atkal nevajag saukt.
