Dziesmā dzied, ka tevi atradu sniegā. Kur nu kurš mīļoto rod, lai ieslēgtu savā sirdī, nelaistu vaļā un apreibinātos līdz bezsamaņai.
Dziesmā dzied, ka tevi atradu sniegā. Kur nu kurš mīļoto rod, lai ieslēgtu savā sirdī, nelaistu vaļā un apreibinātos līdz bezsamaņai. Neviens nezina, kāpēc mīlestība tik ilgi bija noslēpusies un atnāca tikai tad, kad tā vismazāk tika gaidīta. Nejauši kā pēkšņs un maigs vēja pieskāriens, liega kā iemīļotas mūzikas melodija un dziļa kā aka ar dzidru ūdeni. Ar acumirklīgu skatienu un burvīgu smaidu. Ar samtainu balsi, kuras izteiktie vārdi radīja baudu. Mīlestība – mūžīgā, gaidītā, kas tā arī nekad nav devusi atbildi, kas tā tāda ir. Neviens viņu nekad nav redzējis un nav satvēris rokās. Zināms vien tas, ka tā ir visu varoša, spēcīga un tik daudz ko spēj mainīt. Ka otrs cilvēks kļūst svarīgāks par sevi pašu. Cilvēks domā, ka, iegūdams mīlestību, viņš var priecāties, no tās tikai ņemt un ļauties tās valdzinājumam. Mīlestība ir spēle, bet tā ir arī cīņa. Dzīves māksla, kurā zaudētājs nepaliek tas, kas prot to kopt un sargāt. Reizē pilnveidot sevi, lai otram cilvēkam būtu interesanti, lai pēc kāda laika nevēlētos vīt burvīgas mīlas ligzdiņu citas brīnumdvēseles skavās. Tad, kad cilvēks domā, ka mīlēs otru līdz kapa malai, viņš nezina, cik ilgi mīlestībai būs lemts dzīvot. Dīvaini, bet mīlestībai tāpat kā cilvēkam ir savs mūžs.
Tajā brīdī, kad cilvēks ir laimīgs, viņš nedomā, ka mīlestība var būt arī cietsirdīga un nežēlīga. Ka tā var sāpēt un radīt neapturamus asaru plūdus. Ka tā spēj plēst sirdi uz pusēm un atstāt tajā uz ilgu laiku asiņojošu brūci. Ka tā spēj dedzināt aizvainotības un ļaunuma peklē, no kā ar laiku pāri paliek vien gruzdoši pelni. Ka no tās pāri var palikt pamesti bērni, vientulība, izniekoti dzīves gadi un naids, kas visbiežāk no mīlestības atrodas viena soļa attālumā. Tomēr mīlestību gaida visi. Gan tad, kad pasaulē ienāk jauna dzīvība, gan tad, kad brilles vakarā nemanāmi noslīgst no acīm un kārtējais valdziņš adīklī iznāk mazliet šķībs.
Nezinu kāpēc, bet ik gadu pirms Valentīndienas visbiežāk atceros šo – skumjo stāstu, ko pirms deviņiem gadiem izlasīju kādā preses izdevumā. Viņš un viņa, kas mācījās vienā klasē. Bija kā laimīgā pasakā, kā tas ir vienmēr, kad skaidrs ir viens – abiem ir jāpaliek kopā. Slimība, kas viltīgi un nemanāmi iezagās lolotās mīlestības paspārnē, neatkāpās. Kāzās viņi priecājās, taču pēc tām kopā lemtais laiks nebija ilgs. Tad, kad pēdējā vakarā viņš teica, “tu esi vislabākā sieva pasaulē”, viņa saprata, ka vīru vairs nekad neredzēs. Pēc trīspadsmit dienām piedzima abu dēls. Mīlestība nebija beigusies, tā dzīvoja tālāk.
Šādu bēdīgu stāstu ir daudz. Katram cilvēkam ir savs mīlestības stāsts, kuru viņš glabā sirdī kā lielāko pasaules dārgumu, ja vien tas ir atnesis to, pēc kā esi tik ļoti kārojis – laimi, mieru, paļāvību un uzticēšanos. Lai Valentīndienā katrs sirdī izsapņo savējo ar laimīgām beigām! Ja tā šobrīd nav, tad lai katrs tic, ka mīlestības stāsts agrāk vai vēlāk ceļu pie viņa noteikti atradīs!
