Jaunannas un Annas pagastu ārsta palīdzes Rūtas Dreimanes dzīves pamatvērtība ir darbs, jo pašai nekas nav kritis no gaisa – viss iegūts ar mērķtiecīgu darbu. R.Dreimane uzskata, ka darbs vienmēr palīdz cilvēkam un rosina tiekties uz ko jaunu. Bet viņas liktenis ir medicīna, jo mīlestība uz to ielikta jau šūpulī.
Annēnieši un jaunannieši R.Dreimani raksturo kā ļoti sirsnīgu, atsaucīgu un izpalīdzīgu cilvēku, kas nekad neliedz padomu un palīdzību, dara savu darbu no sirds un nesavtīgi. Lai arī paveiktais darbs nav adekvāts saņemtajam atalgojumam, R.Dreimane nekad nav skaitījusi nostrādātās stundas – vienmēr steigusies cilvēkiem palīgā jebkurā brīdī, turklāt strādā arī sestdienās. Ja iedzīvotāji lūdz atvest medikamentus no Litenes aptiekas – R.Dreimane vienmēr atved, uzsverot, ka nav jau grūti pa ceļam ko tādu izdarīt, jo viņas dzīvesvieta ir Litenē. Bet šeit viņu jau gadiem visi sauc par savējo, jo ilgi nostrādāts par feldšeri. R.Dreimane atzīst, ka dzīvi vienmēr uztver nopietni – “pa gaisu iet” nevarot, tādēļ viņu neaizrauj vieglprātīgi, gaisīgi cilvēki – vairāk ciena nopietnus, noteiktus un precīzus. Nesavtība un vēlme vienmēr palīdzēt citiem cilvēkiem – šīs ir īpašības, kas R.Dreimani raksturo kā izcilu ārsta palīdzi.
R.Dreimane bērnību pavadījusi Rankā un Lizumā, ir starp pirmā gada absolventiem, kas absolvējuši Lizuma vidusskolu. Interesi par medicīnu viņā raisījis jau tēvs. Būdams armijas virsnieks, vadīja sanitāru pulciņu. Rūta no bērnības atminas, ka tēvam mājās vienmēr bija medikamenti un kādreiz, kad mazajai bija temperatūra, iedūris ļoti sāpīgu šprici. Vidusskolas gados Rūta klasē bija atbildīgā par Sarkanā Krusta skapīti, kur atradās pirmajai neatliekamajai palīdzībai nepieciešamie materiāli. 1961.gadā iestājās mācīties Rīgas 1. medicīnas skolā vecmāšu nodaļā. Tēvs gan teicis, lai ņemot dokumentus ārā un labāk mācās par šuvēju, jo šim amatam esot zelta pamats, bet Rūta bija spītīga un, apzinoties, ka nebūs tik lielas pacietības, lai ikdienā būtu šuvēja, ar izcilību izmācījās par vecmāti. Rūtai bija iespēja studēt Medicīnas institūtā, bet to viņa neizmantoja… “Šo lēmumu esmu nožēlojusi – toreiz bija bažas, ka neizturēšu konkursu, nebija, kas iedrošina. Varēju būt arī ārste…” viņa saka. Darba gaitas sāka Gulbenē, bet jau sešdesmito gadu beigās tika norīkota darbā uz Annas pagastu. “Izgāju trīs mēnešu pārkvalifikācijas kursus un sāku strādāt par feldšeri un tā – visu mūžu,” saka R.Dreimane. Annā tika nostrādāti 20 gadi, kad ģimenes apstākļu dēļ pārcēlās dzīvot uz Liteni. Arī tur strādāja par feldšeri ambulancē un par medicīnas māsu pansionātā, līdz R.Dreimani uzmeklēja toreizējais Annas pašvaldības priekšsēdētājs Aivars Fomins un aicināja atgriezties Annā. Tā no 2000.gada līdz šai dienai viņa atkal ir mīļā feldšere Annas iedzīvotājiem, bet kopš 2004.gada – arī ārsta palīdze Ausmas Miningas ģimenes ārsta praksē Jaunannā.
– Kas šajā profesijā savulaik piesaistīja un ir tik ilgi noturējis?
– Medicīna mani ir vienmēr saistījusi. Vienmēr priecājos, ja uzzinu kaut ko jaunu par šo nozari, izmantoju to savā darbā. Cenšos savu darbu veikt ar atbildību. Es nevaru tā: šodien pacientu redzu, rītdien jau sveiki un mana problēma galā. Ja ir kāds nopietnāks slimnieks, tad šis gadījums man domās staigā līdzi arī mājās un domāju, ko vēl varu darīt, lai palīdzētu. Tas ir mans sirdsdarbs – nekad nav apnicis. Dažreiz no feldšeriem ir dzirdēts, ka nepatīk ārstēt mazus bērnus un vecus cilvēkus – man tā nav.
– Kuri jums ir vislabākie pacienti?
– Tie, ar kuriem visvairāk iznāk strādāt – cilvēki gados, kas savu darba mūžu ir nostrādājuši un tagad meklē mediķa palīdzību, cīnoties ar darba laikā gūtajām slimībām.
– Kā vērtējat valsts rūpes par iedzīvotāju veselību un medicīnas sistēmu kopumā?
– Tās ir pārāk mazas, jo vienmēr ir atrunas, ka nav naudas. Bet sociālajai palīdzībai, manuprāt, reizēm tērē neadekvāti daudz līdzekļu. Piemēram, cilvēki, kas aizraujas ar alkoholismu, visu naudu var nodzert, bet saņem pabalstus, atlaides elektroenerģijai un vēl slimnīcā ārstējas par brīvu! Bet tas, kurš strādā un maksā nodokļus, maksā pats arī par savu veselības aprūpi. Tas nav taisnīgi un šo sistēmu valstī vajadzētu mainīt, jo tagad valsts pati kultivē un to attīsta vēl plašāk. Vajadzētu valstī ieviest likumu, ka tie, kam sirdij tuvs alkohols, saņem stipri mazāku sociālo palīdzību nekā pārējie.
– Kas ir mainījies, kopš strādājat medicīnā agrāk un tagad?
– Pašlaik viss tiek nolikts uz ģimenes ārsta pleciem – feldšeri ir tikai palīgi, kas paveic mazāko darba daļu. Agrāk feldšeriem bija lielāka rocība palīdzēt cilvēkiem uz vietas. Vienubrīd vispār bija diskusijas, ka feldšerpunktus vajagot slēgt – tagad tomēr nākuši pie apskaidrības, ka vajag gan saglabāt, jo ģimenes ārsti vieni paši visu nevar paveikt. Sabiedriskā transporta kustība ir diezgan slikta, labi, ka cilvēki gados paši vēl nokļūst līdz vietējam feldšerpunktam. Ir jaunākās paaudzes ģimenes ārsti, kuri atzinuši, ka nezina, ko feldšeris laukos dara!? Bet pagastu iedzīvotājam feldšeris ir pirmais, pie kā meklēt medicīnisko palīdzību. Traucē apjomīgā papīru gūzma, jo daudz laika jāvelta, lai sarakstītu dokumentāciju, kuras kļūst arvien vairāk. Jā, papīru darbs ir vienmēr bijis, bet tagad šā iemesla dēļ pašlaik medicīna kļūst pat neinteresanta. Pašlaik pietrūkst savstarpējas informācijas apmaiņas starp medicīnas darbiniekiem. Pie ārstiem bieži viesi ir medicīnas firmu pārstāvji, stāstot, piemēram par jaunākajiem medikamentiem, bet ārstu palīgiem pašiem jāatrod sev vajadzīgā informācija, tādēļ reizēm šķiet, ka dzīvojam kā alā. Agrāk rajonā bija regulāras sanāksmes – dalījāmies pieredzē, organizēja seminārus. Agrāk arī cilvēki biežāk nāca pie feldšera uz injekcijām, bija lētāki medikamenti, bet tagad to nevar atļauties, jo medikamenti ir dārgi.
– Vai cilvēki paši pienācīgi rūpējas par savu veselību?
– Cik var atļauties, tik rūpējas, bet ir arī tādi, kas pret savu veselību izturas vienaldzīgi. Jā, padomju varas gados bija obligātās veselības pārbaudes, kad katru uzmanīja, bet arī tagad tiek veikts profilaktiskais darbs, tikai cilvēkiem pašiem tas ir jādara, nevis kāds norīko, līdz ar to ne visi ir apzinīgi.
– Kas šobrīd ir raksturīgākās saslimšanas?
– Tas ir ļoti individuāli. Daudz ir osteoporozes slimnieku. Agrāk vīrusu saslimšanas, saaukstēšanās vairāk bija sezonālas – rudenī un pavasarī, tagad vīrusi ir kļuvuši dzīvotspējīgāki un šīs saslimšanas sastopamas visu gadu. Arī rotavīruss nav iznīcis. Efektīvs līdzeklis, kā sevi pasargāt, ir vakcinācija. Tiesa, bērnu vakcinācijas kalendārs paredz stipri daudz pošu – reizēm pat gandrīz roka neceļas to darīt, jo divu mēnešu vecumā zīdaini potē jau pret septiņām slimībām! Tomēr vakcinācija ir vajadzīga, jo aizsargā. Arī padomju laikos bija ģimenes, kas nevakcinēja savus bērnus – tagad šie bērni ir izauguši, viegli uzņem dažādas slimības un pārnēsā tās.
– Kuri ir priecīgākie brīži darbā un kuri – skumīgākie?
– Kad varu palīdzēt cilvēkiem un viņi izveseļojas. Reizēm darbā palīdz tā dēvētais “sestais prāts” un intuitīvi uzreiz nosaku pareizo diagnozi. Sirdij vissmagākais darbs ir ar onkoloģiskiem slimniekiem, kuriem reti var palīdzēt pilnībā, jo iznākums agrāk vai vēlāk ir viens. Diemžēl pēdējā laikā onkoloģisko slimnieku skaits palielinās. To veicina radioaktivitāte, pārtika, ko ēdam, jo tā nav tāda, kā agrāk. Onkoloģiskās slimības pārmanto arī ģenētiski.
– Pēc dažām dienām jums būs skaista dzīves jubileja. Par ko visvairāk priecājaties, sapņojat?
– Galvenais – lai bērniem, mazbērniem viss būtu labi un lai visiem stipra veselība.
