Mums pieder mežs, par kuru kā meža īpašnieki visbiežāk domājam kā par nozīmīgu ienākumu avotu vai rezerves krājumu neparedzētiem gadījumiem.
Mums pieder mežs, par kuru kā meža īpašnieki visbiežāk domājam kā par nozīmīgu ienākumu avotu vai rezerves krājumu neparedzētiem gadījumiem. Mēs gribam, lai mūsu īpašums vienmēr būtu vitāls un spēcīgs un nestu mums ne vien peļņu, bet arī prieku un mierinājumu dvēselei. Mums pašiem. Mūsu bērniem un mazbērniem.
Pēdējo desmit gadu laikā strauji saasinājušās gan ekonomiskās, gan ekoloģiskās prasības, skaidrs, ka šādā situācijā saimniekot mežā kā iepriekš vairs nav iespējams. Vecās mežsaimniecības metodes (kailcirtes, monokultūras) ir radījušas meža kā dabiskas sistēmas vispārēju degradāciju, pakāpeniski iznīcinājušas meža dabiskās pašaizsardzības un pašregulēšanās spējas, kas neapšaubāmi ietekmē arī meža produktivitāti. Šķiet… esam aizzāģējuši zaru, uz kura paši sēžam, un tas grasās lūzt…
Vai prasības ir aizliegums gūt peļņu?
Aizvien biežāk tiek runāts par dabisku mežu un ainavu elementiem, par bioloģisko daudzveidību un nenoplicinošu mežsaimniecību. Risinājumu meklējumos zinātnieki visā pasaulē izstrādā jaunas, videi draudzīgas un vienlaikus ekonomiski izdevīgas meža apsaimniekošanas metodes. Gan Eiropas, gan mūsu valsts likumdošanā tiek ieviestas jaunas dabas aizsardzības prasības, kas jāievēro ikvienam meža saimniekam, sākot ar ekoloģisko koku atstāšanu cirsmās, aizsargjoslu saudzēšanu, mistrotu audžu veidošanu un citas.
Tomēr mežu apsaimniekotāji nereti šīs prasības uztver kā aizliegumu iegūt maksimālus ienākumus no sava īpašuma.
Vai būtu tik neiespējami nākotnē dabas aizsardzības prasības mežā nevis pretnostatīt peļņas ieguvei, bet saskaņot?
Ņemot vērā, ka tikai ekoloģiski stabils, vesels un bioloģiski daudzveidīgs mežs var būt maksimāli produktīvs, tātad – lielāku peļņu nesošs, jāsecina, ka tas ir iespējams, ja vien ir izpratne, zināšanas un griba lauzt vecos stereotipus.
“Dzīvs” mežs dod lielākus ienākumus
Šobrīd mežu cērtam, atjaunojam un kopjam līdzīgi lauksaimniecības kultūrām, apsaimniekojot to tikai kā viena tā elementa – koksnes – ieguves avotu. Rezultātā iegūstam plantāciju tipa mežaudzes. Taču dzīvs mežs ietver sevī visu tajā dabiski sastopamo elementu harmoniju. Tas, ka patlaban vēl nezinām kādas sastāvdaļas vai procesa nozīmi mežā, nav tā mazvērtība, bet gan mūsu zināšanu trūkums. Sugu, biotopu un procesu dažādību mežā sauc par bioloģisko daudzveidību, tās saglabāšana meža apsaimniekošanā nodrošina ilgu un produktīvu meža mūžu.
Pirmais solis ceļā uz ekonomiski izdevīgāku un vienlaikus arī videi draudzīgāku meža apsaimniekošanu būtu spēja uztvert mežu kā kompleksu un dzīvu organismu. Lai mežs labāk pildītu funkcijas (ieskaitot koksnes ieguvi), tas arī jāapsaimnieko kā vienots un dzīvs organisms. Dzīvs mežs, līdzīgi kā vesels cilvēks, būs produktīvāks un nesīs lielāku peļņu arī koksnes ražošanā.
Meža saimniekam jābūt kā māksliniekam, kurš redz mežu kopumā. Jāiemācās saskatīt un iztulkot, ko nozīmē daudzveidība mežā – dažādie reljefa apstākļi, augšņu mitruma un auglības pakāpes, kā arī koku sugu un to vecumu dažādība. Mežsaimniekam jābūt spējīgam uz aprūpējamo skatīties ne vien tagadnē, bet nākotnē, lai spētu paredzēt – kāds mežs varētu būt pēc gadiem piecdesmit vai simts.
Šī izpratne nepieciešama ikdienā strādājot mežā – plānojot vietas apstākļiem atbilstošu meža izmantošanu katrā mežaudzē, īpaši jutīgu vietu saudzēšanu, meža saskares joslu apsaimniekošanu, kā arī bioloģiskajai daudzveidībai nozīmīgu elementu saglabāšanu.
Kā izveidot “dzīvu” mežu?
Bioloģiski daudzveidīgu dzīvu mežu iespējams atjaunot ikdienā, strādājot, gūstot peļņu un tajā pašā laikā ievērojot vienkāršas likumsakarības.
– Pirmkārt, nepieciešams visā mežā saglabāt sausus kokus, stumbeņus un kritalas. Mirušie koki ir kā vitamīni mežam, jo nokaltušajos kokos un kritalās dzīvojošie kukaiņi iznīcina meža kaitēkļus, tādēļ mežs mazāk slimo. Mirušu koku atstāšana ir arī tiešs ekonomisks ieguvums, jo nav lieki jātērē laiks un degviela, gāžot sausu vai satrupējušu koku. Mežsaimniecībā atmiris koks nenodara nekādu ļaunumu, bet tā nozīme dabā ir nenovērtējami liela. Savā ziņā atmiris koks dažādās sadalīšanās pakāpēs ir pat daudz dzīvāks kā lapojošs (piemēram, pēc kukaiņu sugu skaita priedē, eglē un vairāku citu koku sugu atmirušos stumbros dzīvo piecas līdz sešas reizes vairāk kukaiņu sugu nekā dzīvajos). Kukaiņi nedzīvos kokus izmanto par dzīves vidi, jo to koksne nav tik blīva un neizdala dažādas aizsargvielas. Putni mirušo koksni izmanto gan kā vietu vieglākai pārskatāmībai medījumu nolūkošanai, gan arī kā ligzdošanas un barošanās vietu. Īpaša vajadzība mežā ir pēc liela diametra (lielāks par 40 centimetriem) atmirušas koksnes, jo šeit trupēšanas process norisinās lēnāk un ir stabila mikrovide.
– Lai uzlabotu meža veselību, izturību un atvieglotu meža atjaunošanas un kopšanas darbus, visā mežā būtu nepieciešams saglabāt atsevišķus ļoti vecus, dobumainus un piepēm apaugušus kokus, kokus ar lieliem zariem vai platiem, kupli sazarotiem vainagiem, kā arī kokus ar lielām ligzdām.
Šie koki ir kā “vecmāmiņas”, kas palīdz iesēties, audzināt un pasargāt jaunus kociņus. Pāraugušie koki lielākoties ir jau satrupējuši vai citādi bojāti, tādēļ to koksnes realizēšanas ienākumi ir nenozīmīgi. Jāpiemin, ka saimnieciski izmantojamā koka mūžs ir daudzreiz īsāks par koka patieso bioloģisko mūžu. Koku nocērtot 100 gadu vecumā, tas ir sasniedzis tikai daļu no sava mūža. Atsevišķu pāraugušu koku atstāšana rada iespēju nelielam koku skaitam iziet dabisko bioloģiskās aprites ciklu, kas atsevišķām koku sugām, piemēram, priedei sasniedz pat 400 gadu. Meža kaitēkļu skaitu samazina dobumperētāji putni, kas ligzdo šādu vecu koku dobumos. Savukārt platu un sazarotu koku atstāšana uzlabos audzes noturību pret vēju.
– Lai atvieglotu meža atjaunošanas darbus, kā arī, lai piesaistītu mežam dažādus dzīvniekus, izstrādājot cirsmas, nepieciešams saudzēt pamežu – īpaši kadiķus, mežābeles, blīgznas, lazdas, paaugu.
Pamežs nodrošina barību un patvērumu zīdītājiem, putniem un kukaiņiem. Tas ierobežo arī zālaugu augšanu un sekmē jauno kociņu paaugas veidošanos, tātad pameža atstāšana atvieglina meža atjaunošanas darbus. Gadījumos, ja pamežs ir ļoti biezs un traucē mežizstrādes gaitu, tā saglabāšanu var veikt atsevišķās grupās, apvienojot to ar pāraugušo koku vai to grupu, mitru ieplaku saudzēšanu, kā arī meža – purva, meža – upes, meža – lauka saskares vietas saudzējošu apsaimniekošanu savā mežā.
– Lai nodrošinātu mežaudzes stabilitāti, vietās, kur mežs saskaras ar nemeža zemēm (pļavām, laukiem, ūdeņiem, purviem), būtu nepieciešams saudzēt pārejas joslu aptuveni viena pieauguša koka augstuma platumā, kas būtu kā “apģērbs” jūsu mežam.
Saskares vietas vienmēr ir sugām ievērojami bagātākas, jo vide tajās ir neviendabīga. Veicot mežsaimniecisko darbību purvmalās, krastmalās un mežmalās, svarīgi izvēlēties pareizo apsaimniekošanas režīmu. Šajās joslās nav ieteicamas kailcirtes, kas “atsegtu” mežu.
Mežmalas funkcija nav tikai augu un dzīvnieku dzīves prasību nodrošināšana. Tā darbojas arī kā aizsardzības valnis mežaudzei pret ārējām ietekmēm, piešķir tai vēja izturību, veido uguns barjeru, novērš mizas apdegumus un saglabā koku augšanai labvēlīgo mitrumu, tādējādi pasargājot meža apsaimniekotāju no saimnieciskiem zaudējumiem. Veicot mežsaimniecisko darbību mežmalās, jācenšas pakāpeniski palielināt šīs joslas platumu, ja tā aizņem tikai dažus metrus, kā arī veidot to pakāpenisku un līkumainu. Mežmalās koksnes kvalitāte bieži vien ir zema, jo koki ir zaraini un līki, tāpēc šīs joslas saglabāšana nerada finansiālus zaudējumus. Galvenais uzdevums, veicot saimnieciskās aktivitātes mežmalā, ir nepārvērst to par mežu. Mežmalas saglabāšana neprasa papildu līdzekļu ieguldīšanu, bet pasargā no zaudējumiem.
– Ūdens un purvi ir daudzveidības uzturētāji un meža labsajūtas veidotāji, tie ir gan svarīga dzīvesvieta augiem un dzīvniekiem, gan arī mikroklimata un vielu aprites līdzsvarotāji.
Purvi darbojas kā savdabīgi sūkļi – sausā laikā aizdodot mežam ūdeni, bet slapjā – uzsūcot. Ekonomiskais labums, ko gūstat, nocērtot mežu krastmalā vai purvmalā, neatsver zaudējumus, kas nodarīti dabai un cilvēkam. Krasta zona gar upēm nodrošina dažādu sugu izplatīšanās ceļu un zivju vairošanās vietu saglabāšanos, kā arī pastiprina krastu noturību, palielina augsnes auglību, attīra un uzlabo ūdens kvalitāti. Līdz ar meža nociršanu krastmalās, ūdenstilpe strauji aizaug, tajā pieaug dūņu slānis. Krastmalas joslā būtu jāsaglabā arī atsevišķi pār ūdeni guloši koki. Būtiski, lai krastmalas vai purvmalas joslas platums mainītos atkarībā no topogrāfijas, meža stāvokļa un meža mitruma pakāpes: jo josla slapjāka, jo tā jāveido platāka.
– Mežā būtu nepieciešama tādu atsevišķu vietu saudzēšana, kurās izveidojies īpašs nemainīgs mikroklimats ar stabilu temperatūras, gaismas un mitruma režīmu un kurās dzīvojošo sugu kopums atšķiras no apkārtējā mežā mītošajām.
Unikāla augu un dzīvnieku sugu daudzveidība sastopama avotos un mitrās meža vietās. Šīs vietas būtu jāatstāj neskartas, saglabājot ap tām koku piesegumu, pamežu un mirušo koksni.
– Meži ielejās, gravās un nogāzēs papildus tajos esošajiem īpatnējiem vides apstākļiem nodrošina krastus pret iebrukšanu un darbojas kā dabisks aizsragfiltrs, aizturot barības vielu ieplūšanu ūdenstilpē. Saimnieciskā darbība šādās stāvās vietās ir apgrūtināta un neizdevīga.
– Arī meža pļavās un laucītēs ir īpašs gaismas, temperatūras un mitruma režīms, tāpēc šīs atklātās vietas kalpo kā barības oāze meža dzīvniekiem.
Svarīgs nosacījums ir neapmežot un nenosusināt pļavas, kas var sniegt arī ekonomisku izdevīgumu – meža pļavas un lauces nodrošina ainavas telpisko daudzveidību, dod iespējas meža dzīvnieku vērošanai vēlos vakaros vai agrās rīta stundās, kas var būt nozīmīgi atpūtas un ekotūrisma attīstībai. Meža pļavas ieteicams nopļaut vai noganīt, bet pārejas josla starp mežaudzi un meža pļavu ir apsaimniekojama līdzīgi kā mežmala.
– Kā grūti sasniedzamas un finansiāli neizdevīgi apsaimniekojamas, bet ļoti savdabīgas vietas būtu jāatstāj neskartas purvu un ezeru salas.
Praktiski bioloģisko daudzveidību uzturošo elementu saudzēšana nerada nekādus finansiālus zaudējumus meža izstrādes procesā, bet tās ekonomiskais un ekoloģiskais ieguvums ir neatsverams.
***
Mežam vismazāk kaitē tādi darba paņēmieni, kas atdarina dabisku meža traucējumu:
– jo sausāka vieta, jo vairāk drīkst cirst kailcirtes. Sausi meži kailcirti pieņem kā sava veida ugunsgrēku, kas dabiski tiem ir raksturīgs;
– vienā mežaudzē jāveido dažāda vecuma un dažādu sugu koku sastāvs, kā arī atklātu un ar kokiem apaugušu laukumu mozaīka. Šādās mistraudzēs koki pilnīgāk izmanto gaismu, barības vielas, mitrumu, saglabājot augsnes auglību;
– viena koku sugu veicina citas koku sugas augšanu, aizsargājot to no sala vai vējgāzēm. Mistrotās audzēs samazinās slimību un kukaiņu izraisīto epidēmiju risks;
– lai izveidotu dabisku un ekoloģiski stabilu mežu, ieteicama dabiskā atjaunošana, iegūstot audzi, kurā augs konkrētai vietai raksturīgas sugas;
– cirsmu robežas ieteicams veidot pa dabiskām (nevis četrstūrainām) robežām un pakāpeniskas, lai, raugoties no putna lidojuma, jūsu mežs veidotu organisku mozaīku apkārtesošajā ainavā.
