Runas par celulozes rūpnīcas iespējamo celtniecību satraukušas ne tikai vides speciālistus un aizstāvjus.
Runas par celulozes rūpnīcas iespējamo celtniecību satraukušas ne tikai vides speciālistus un aizstāvjus. Strīdas, diskutē, mēģina prognozēt. Īpaši ieinteresēti, dabiski, ir mežizstrādātāji un pārējie kokrūpniecībā strādājošie.
Tomēr arī neatkarīgi no celulozes projekta esamības Latvijā šis bizness mainās. Viena no galvenajām tendencēm – centralizācija.
Konkurētspējīga pašizmaksa
Sarūk to uzņēmumu skaits, kuri spēj piedalīties ikmēneša valsts meža cirsmu izsolēs. Pieaugot koksnes cenai uz celma, konkurētspējīgi palikuši vien seši vai septiņi reģionā spēcīgākie. Tie ir uzņēmumi, kas savulaik nopelnīto ieguldījuši ražošanas nostiprināšanā, to paplašinot vai iegādājoties modernākas iekārtas. Tagad šie mežizstrādātāji spēj palielināt apjomus, kļūstot par noteicējiem visā kokrūpniecības nozarē. Viņus raksturo viena kopēja iezīme – spēja piedāvāt produkciju par konkurētspējīgu pašizmaksu.
Kopīgs šiem uzņēmumiem ir arī fakts, ka mežizstrāde nav vienīgais uzņēmējdarbības veids. Visbiežāk “satelīti” ir apaļkoksnes tirdzniecība, mežsaimniecība, zāģmateriālu, šķeldas ražošana, iespējams, transporta pakalpojumi, kokmateriālu eksports un citi.
Privātos pārdod
Mainījusies situācija ar privātajiem mežiem. Tagad tos biežāk pārdod, nevis piedāvā izstrādei. Visbiežāk tie ir mežu īpašnieki, kas ciršanas buma pirmsākumos nedomāja par meža atjaunošanu. Valsts mežos šajā ziņā ir kārtība, jo vienmēr bija jāievēro noteikti standarti – cik izcērt, tik jāapstāda. Privātīpašnieki bieži rīkojušies, nedomājot vai arī nespējot realizēt šo principu. Galu galā, lai apstādītu hektāru meža, nepieciešams ap 300 latu liels ieguldījums. Bet neatjaunojot mežu, privātīpašnieks nonācis absurdas situācijas priekšā – cirst būtu ko, tikai nav atļaujas to darīt. Pašlaik visā Latvijā kopā esot apmēram 22 miljoni kubikmetru, ko aizliegts izstrādāt tieši neatjaunoto platību dēļ.
Vēl viena privātīpašnieku daļa pārdod arī nocirstās platības. Uzņēmēji tās iegādājas par nelielu samaksu.
Strīdas par papīrmalku
“Ierindas” kokrūpniecības pārstāvjiem nav vienprātības jautājumā par celulozes rūpnīcas projekta ietekmi uz papīrmalkas tirgu Latvijā. Vieni domā, ka projekts ir mēģinājums izkropļot šo tirgu, kaut gan uzsver pozitīvo – papīrmalkai arī pie rūpnīcas būs tāda pati cena kā Rīgā. Otri domā, ka papīrmalkai jāmaksā tikpat cik Skandināvijā. Gan pirmie, gan otrie pārliecināti, ka galvenais labums no rūpnīcas uzcelšanas būs infrastruktūras uzlabojumi. Trešie savukārt oponē, ka pozitīvās izmaiņas būs minimālas, toties mazāk darba būšot transporta pakalpojumu sniedzējiem. Pašlaik visās ar celulozes rūpnīcas celtniecību saistītajās diskusijās nozares uzņēmēju intereses pārstāv kokapstrādātāju asociācija ar tās vadību priekšgalā.
Šķeldu transportē
Celulozes ražošanas izejmateriālu – šķeldu – Latvijā ražo arī pašlaik. Rūpnīcas uzcelšanas gadījumā runa var būt tikai par apjomu palielināšanu, tehnoloģijas ir apgūtas.
Daļu šķeldas realizē katlumājām kurināšanai tepat Latvijā (viens līdz divi lati par kubikmetru). Augstvērtīgāko transportē uz Skandināviju (četri līdz 4,70 lati par kubikmetru). Daudz šodien Latvijā strīdas par to, vai meži ir stipri izcirsti. Apgalvojumiem, ka zaļo zeltu vieglu roku izsaimniekojam, pretī runā kokapstrādes pārstāvji, sakot, ka izcirsts ir mazāk par pieļaujamo, turklāt mežus visu laiku kontrolēti atjauno. Nedrīkst aizmirst, ka pat visskaistākajam mežam pienāk laiks, kad tas izaudzis, un jācērt.
