Pašā meža vidū, paslēpusies egļu jaunaudzē, atradās kāda maza būdiņa. Tās jumts bija klāts ar egļu zariem, sienas smaržoja pēc sveķiem, bet grīdas klāja samtaini sūnu paklāji. Šajā būdiņā dzīvoja Mežamāte.
Visbiežāk viņa ģērbās zaļā lapu mētelī un galvā lika no papardēm darinātu platmali. Viņai ejot, sūnzaļie mati plīvoja pār muguru un gandrīz skāra papēžus. Kājās tai bija no bērzu mizas darināti zābaki, bet pār roku pārlikta viegla tāšu vācelīte. Viņa pārraudzīja mežu un rūpējās, lai tur vienmēr būtu kārtība. Ar Mežamāti draudzējās daudzi zvēri – zaķēni, vāverēni, stirnas, eži – un labprāt piedalījās kopīgās meža pastaigās. Ja kādam no tiem bija vajadzīga palīdzība, viņi droši griezās pie Mežamātes.
Visai bieži Mežamāti pastaigās pavadīja arī putni, laiku pa laikam nosēžoties viņai uz pleciem un veltot pa kādai skanīgai dziesmai. Tāpēc Mežamātei gandrīz vienmēr bija labs noskaņojums.
Reizēm gan viņu sāpināja cilvēku radītā nekārtība – izpostītie skudru pūžņi un alas, ar saknēm izraustītie ogulāji, izcirstie koki, kā arī netīrība, ko viņi atstāja aiz sevis. Daudzi meža zvēri viņai žēlojās par pamestajām tukšajām konservu bundžām, uz kurām viņiem reizēm gadījies savainot ķepiņas.
Kādu dienu mežmalas dīķa meldros nolaidās stārķis. Te viņš jutās daudz drošāk nekā piepilsētas pļavās, kur klaigājošu puišeļu bars bija apmētājis viņu ar akmeņiem.
Palidot stārķis vairs nespēja, vien skumji raudzīties debesīs un staigāt, slimo spārnu skumji velkot sev līdzi. Dienā viņš slēpās meldros, vien pievakarē uzdrīkstējās iznākt dīķa malā, lai noķertu kādu vardi vai spāri. Stārķim patika lūkoties ūdenī – tur, atspulgā, debesis šķita tik tuvu.
Meldros slēpjoties, stārķis nodzīvoja visu vasaru un pat nepamanīja, kā iestājies rudens.
Kādu dienu, kad saule nesildīja tikpat kā nemaz, ūdens ezerā šķita ļoti auksts. Stārķim ļoti gribējās sasildīties, bet viņš tik vien spēja, kā nostāties uz vienas kājas un ar slimo spārnu piesegt un sasildīt otru.
Vēlāk jau zāli pārklāja balta sarma un ezers it kā sastinga. Lai arī stārķis stāvēja te uz vienas, te otras kājas, sasildīties viņš vairs nespēja. Tādu viņu atrada Mežamāte.
Ietinusi strāķi savā lapu mētelī, viņa to aiznesa uz būdiņu. Tur Mežamāte stārķi silti sasedza un padzirdīja ar karstu zāļu tēju. Pavardā kurējās bērza malka, bet katliņā vārījās garda baraviku zupa.
Lai stārķis ātrāk atveseļotos, Mežamāte ezerā ķēra karūsiņas. Tās viņam ļoti garšoja. Pateicībā par Mežamātes labo sirdi, stārķis viņai palīdzēja kaltēt sēnes un ogas, gatavot zāļu tējas, plucināt sūnas un darināt segas, vākt sēklas un diedzēt stādus.
Tā nemanot ziema bija pagājusi un iestājies pavasaris.
Lai arī stārķis jutās stiprs un vesels, palidot gan viņš vairs nespēja – spārns joprojām bija un palika stīvs.
Lai stārķis neskumtu, Mežamāte viņam arvien prata izdomāt kādu vieglu darbiņu. Palūkot, vai ezera ledus izkusis, vai lazdām spurdzes raisās, vai meža norā zaķēni laksta… Tā kā Mežamātei darba bija pilnas rokas, stārķis priecājās, ka var tai palīdzēt. Garās kājas lieti noderēja meža pastaigām.
Kādu dienu Mežamāte paņēma ziemā savākto sēkliņu vāceli un aicināja stārķi nākt palīgās sēt mežu jaunaudzes. Stārķis uzreiz gatavs gājējs.
Nu Mežamāte izraka mazas bedrītes, bet strāķis ar savu garo knābi tajās ielika sēkliņas. Zaķēnu un vāverēnu pulciņš draiskodamies aizrausa izraktās bedrītes.
Drīz vien parādījās jauno kociņu asniņi. Stārķim ļoti patika tos ik dienas aplūkot un raudzīties, lai kāds tos nenograuž.
Citu dienu viņš pārstaigāja ogotāju un sēņotāju iemītās takas, lai savāktu visu zemē nomesto un aizmirsto. Tas bija atbildīgs un svarīgs darbs.
Mežamāte tagad stārķi dēvēja par meža sargu un priecājās, ka viņai radies labs palīgs.
Daudzas dienas gan bija tādas, kad stārķis, neviena netraucēts, varēja laiskoties ezermalā – iebrist ūdenī, vērot peldam zivis un noķert pa kādai vardei. Tad varēja arī lūkoties ūdenī – tur debesis izskatījās tik tuvu…
