Bieži dzird runājam, ka mācītājiem un māksliniekiem jau nu gan nevajadzētu iesaistīties politikā. Nepiekrītu.
Bieži dzird runājam, ka mācītājiem un māksliniekiem jau nu gan nevajadzētu iesaistīties politikā. Nepiekrītu. Tikpat labi varētu apgalvot, ka to nevajag darīt ārstiem, skolotājiem, zemniekiem, mājsaimniecēm, pensionāriem vai bezdarbniekiem. Ikviens to var atļauties darīt. Arī mana kaimiņiene – parasta veikala pārdevēja. Kam tad ir vieta politikā? Kas vispār ir politika? Taču ne jau kas abstrakts. Politiku izjūtam ikdienā katrs uz savas ādas. Šodien atļaujamies daudz vairāk nekā vakar. Cilvēki kļuvuši individuālisti. Biežāk jūtams, ka katram ir savs viedoklis. Dziesmotās revolūcijas vienotības vairs nav un nevar būt, jo laiks rādījis, kas ir kas. Bez sava viedokļa nevar, jo paļauties var vienīgi uz sevi. Viss pārējais vairāk atgādina liekvārdību.
Pārsteidzoši, ka sabiedrība kļuvusi brīvāka, demokrātiskāka, garīgi dumpīgāka. Taču – arī niknāka. Par to liecina pati dzīve. Ikdiena. Tagad sūdzam tiesā cits citu, kad vien ir iespēja. Kaimiņš kaimiņu, rads radu. Sūdz pat žurnālistus un ministrus. Šķiet, ka likuma priekšā visi ir vienādi. Bet vai tiešām tā? Cik tālu situācija (ekonomiskā, politiskā) valda pār mums un cik tālu mēs pār to? Un ir vai nav tā politika? Pensionāre sūdz tiesā pieaugušo dēlu un prasa alimentus. Viņai ar 40 latu pensiju neiztikt. Bet viņš ir bezdarbnieks. Protams, attiecības ģimenē var nodēvēt par amorālām. Bet kā tas izskatās visas valsts kontekstā? Nav taču tikai viens vienīgs šāds piemērs.
Klausoties, kā Saeimas priekšvēlēšanu kampaņā vienas partijas pārstāvji nozākā citus, rodas dažādas domas, sajūtas. Vai tikai ar mums nemanipulē? Vai tikai šķietamā atklātība nav labi pārdomāta teātra izrāde? Arī tad, kad atgādina, ka politika nebūt neesot interešu cīņa. Politikai jābūt morālai, balstītai uz vērtību sistēmu. Vai pietiek ar apgalvojumu, ka Latvijā ir nozagta valsts, ka te valda oligarhi, lai gribētos balsot par šā atklājuma paudējiem? Vai pietiek nosaukt politiķi un paziņot, ka tas ir korumpēts, lai tam noticētu? Vai tiešām ir morāli skaidrie un amorālie politiķi? Domāju, ka ir tikai cilvēki. Visi un ikviens. Ar kļūdām un trūkumiem.
Šajā laikā, kad katrs no mums tik daudz ko atļaujas (kas ir apsveicami), skumji ir noraudzīties, ka bieži vien zaudējam pašcieņu. Inteliģences trūkumam saskarsmē nav un nevar būt attaisnojuma. Partiju darboņi priekšvēlēšanu laikā cenšas būs pēc iespējas tuvāk tautai. Tieši uzrunāti tiekam ne tikai masu mēdijos, bet arī sapulcēs, akcijās. Mūs pat apciemo mājās, anketē, dāvina pildspalvas ar partijas simboliku vai citus niekus. Tas nav slikti. Bet tas ir lēti. Šīs aktivitātes stipri vien atgādina vienas vienīgās partijas aģitatoru rosību pirms vēlēšanām padomju gados.
Vai iet pa iemīto ceļu, vai riskēt, vai paust uzticību jaunienācējiem politikā? Tas ir katra vēlētāja “būt vai nebūt” jautājums. Ļoti personisks, pat intīms. Tur patiesībā nevienam nav tiesību iejaukties. Tās ir katra mūsu attiecības ar valsti. Un tās ir svētas.
