Ar hokeja klubu (HK) “Ape” un “Alūksne” uzņēmību šoziem sacensību klāsts papildināts ar vēl nebijušu turnīru – Alūksnes un Apes novadu čempionātu hokejā. Ja laika apstākļi nepievils, rīt pulksten 11.00 Apes hokeja laukumā starts tiks dots arī jauniešu hokeja turnīram, kurā sacensties aicināti skolēni. Tieši skolas laikā ar hokeju sācis aizrauties HK “Ape” vadītājs Andis Pops, kas ir viens no minēto pasākumu galvenajiem iniciatoriem un organizatoriem.
Lai gan kluba vadību Andis uzņēmies tikai pirms dažiem gadiem, viņš piedalījies tā dibināšanā un aktīvi līdzdarbojies visos ar to saistītajos notikumos. Šo aktivitāšu iespaidā hokejs pēdējos gados kļuvis par vienu no populārākajiem brīvā laika pavadīšanas veidiem ne tikai Apē, bet arī Alūksnē. Līdztekus HK “Ape” nodibināts HK “Alūksne”, sadarbībā ar kuru tiek organizētas pašmāju sacensības. Abu novadu centros izveidoti hokeja laukumi, kurus izmanto ne tikai ilggadēji hokeja fanātiķi, bet arī bērni un jaunieši.
Par hokeju – ar asarām
“Ja cilvēks nevar iztikt bez ēšanas un dzeršanas, tad man tam visam klāt ir vajadzīgs arī hokejs – tā ir daļa no manis, bez kuras savu dzīvi vairs nespēju iedomāties,” atzīst Andis. Par simpātijām pret sportu viņš var pateikties krusttēvam, kas bijis liels sporta cienītājs. Lai gan dzīvojis Valmierā, krusttēvs bieži braucis ciemos. “Ģimenē neviens ar sportu neaizrāvās. Es vienīgais tāds biju, un to man ieaudzināja tieši krusttēvs,” atceras Andis. Sākumā kopā ar krusttēvu televīzijā vērotas spēles. Galvenokārt hokejs un futbols, no kuriem abi tagad kļuvuši par Anda iecienītākajiem sporta veidiem. Brīžos, kad uz televīzijas skatīšanos pretendēja arī citi ģimenes locekļi, radušās konfliktsituācijas. “Vieniem gribējās koncertu klausīties, citiem – filmas skatīties. Man kā mazākajam vienmēr nācās piekāpties. Ne reizi vien – ar asarām un raudāšanu,” viņš stāsta. Tiesa, kļūstot vecākam, cīņa par sev tīkamāko televīzijas pārraidi bijusi mazākā bēda.
Tā kā Anda ģimene dzīvojusi 10 kilometrus no Apes, ar skaudību viņš skatījies uz puišiem, kas vakaros paliek spēlēt hokeju, bet viņam ar skolas autobusu jādodas mājās. “Tad arī tika izspēlēti visādi triki. Dažkārt paliku pie draugiem pa nakti, citreiz atkal autobusu “nejauši” nokavēju. Tēvam nācās ar mašīnu braukt uz Api man pakaļ,” smejoties atceras Andis. Tolaik ļoti populārs bijis turnīrs “Zelta ripa”. Lai tiktu uz valsts sacensībām, nācās izturēt skolas un vēlāk – rajona konkurenci. Puiši pašu spēkiem taisījuši kājsargus. “Toreiz jau nebija tāda ekipējuma, kāds ir tagad. Slidas bija pavisam citādākas nekā mūsdienās. Toreiz arī entuziasms bija ļoti liels. Tāds pats kā tagad, ja ne pat lielāks,” viņš spriež. Klasi augstāk mācījies tagadējais motokluba “Ape” vadītājs Mairis Levans un Matīsa Karro tēvs Ainārs. “Mūsu un viņu klase bijām sīvākie konkurenti. Abās bija spēcīgi un sportiski puiši,” skaidro Andis. Ja vietējos turnīros notikusi cīņa par ietekmes zonām, tad lielākās sacensības spēki apvienoti.
Saņem vislielāko atbalstu
Pēc Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas absolvēšanas hokeja spēlēšana uz vairākiem gadiem atstāta novārtā. Trīs gadus Andis dienējis armijā, pēc tam studējis Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā. “Tolaik jau nebija vēl neviena ledus halle uzcelta. Arī ziemas bija tādas, kādas bija – varbūt kādreiz uz dīķa varēja paslidot, bet īsta hokeja spēlēšana nesanāca,” viņš saka. 1995.gadā atgriežoties dzimtajā pusē, hokeja laukums vairs nebija tāds kā bērnībā. Kad Andis vēl mācījās skolā, par hokeja laukumu galvenokārt rūpējās Arvīds Levans. Viņš arī pulcējis ap sevi puikas uz hokeja treniņiem. Vēlākajos gados trūka līdzvērtīga entuziasta, tāpēc hokeja laukums pamazām aizgāja bojā. “Lai gan Arvīda Levana vārdu parasti saista ar mototrasi, viņš bija tas, kurš cēlās un krita par hokeja laukumu. Vēlākajos gados laukums pamazām nolietojās. Borti bija veidoti no koka. Viņi, protams, sāka lūzt, līdz ar to hokeja laukums vairs nebija izmantojams,” ar toreizējo situāciju iepazīstina Andis.
Viss mainījās 10 gadus vēlāk. Tas bija 2005.gada pavasarī, kad Apē notika iedzīvotāju forums. Kopā tika aicināti Apes aktīvākie iedzīvotāji, lai izvirzītu prioritātes un mērķus, kādā vidē apenieši gribētu dzīvot. Starp vairāk nekā desmit priekšlikumiem izskanēja vēlme pēc hokeja laukuma atjaunošanas. Kad foruma dalībnieki tika aicināti balsot par sev tīkamāko ideju, šis priekšlikums saņēma vislielāko atbalstu. Starp aktīvākajiem ieceres virzītājiem tiek minēti Egils Borincis, Pēteris Kubuliņš, Andris Zeltiņš un Andis. Pateicoties šiem četriem kungiem, tā paša gada vasarā dibināts HK “Ape”. “Toreiz likās – kā gan hokeja laukums varēs būt bez hokeja kluba?” toreizējos iemeslus atklāj Andis. Tas bija arī laiks, kad Valmierā tika atklāts Vidzemes Olimpiskais centrs un jau rudenī tika rīkots pirmais Vidzemes atklātais čempionāts hokejā. Lai gan sākumā mākušas šaubas, vai pietiks meistarības sacensties tādā līmenī, viņi nolēmuši pieteikties. Šis lēmums pāršķīra jaunu lappusi Apes hokeja vēsturē.
Audzina darba turpinātājus
“Pirmajā gadā atsaucība bija ļoti liela,” atceras Andis. “Tas bija kaut kas jauns, tāpēc cilvēku, kas vēlas spēlēt, netrūka. Kad braucām uz spēlēm, komandā vienmēr bija apmēram 20 spēlētāji. Svarīgi, ka pilnīgi visi bija sapulcināti no bijušā Alūksnes rajona teritorijas – nebija neviena spēlētāja no malas.” To novērtēja arī līdzjutēji. Pirmos divus gadus apenieši aktīvi brauca līdzi uz spēlēm Valmierā. Ne velti valmierieši smējušies: kad spēlē apenieši, tad visa halle ir pilna līdz malām – Apes līdzjutējus vien dzird! Vienā no pirmajiem gadiem HK “Ape” līdzjutējiem pasniegta arī balva par aktīvāko līdzi jušanu. Tiesa, turpmākajos gados parādījušās ambīcijas. Domājot par augstākām pozīcijām, pieaicināti viesspēlētāji un pašmāju hokejisti “pastumti” malā. Pēdējā gadā komandā bijuši vairs tikai daži vietējie. Arī līdzjutēju skaits krietni vien sarucis, līdz šajā sezonā – pirmo reizi pēc piecu gadu dalības – HK “Ape” komanda finansiālu apsvērumu dēļ no dalības turnīrā atteikusies.
Tā vietā nācis pašmāju hokeja čempionāts. Lai gan to savā ziņā var uzskatīt par alternatīvu risinājumu lēmumam vairs nestartēt Vidzemes atklātajā čempionātā, Andis pauž gandarījumu, ka tā noticis. “Ir sasniegts tas mērķis, par ko mēs domājām, dibinot hokeja klubu,” viņš apgalvo. Tas nebūtu noticis bez HK “Alūksne” atbalsta, kur lielākā pateicība pienākas šī kluba lielākajiem entuziastiem – Gintam Teterovskim un Imantam Sertam. Tiesa, prieks esot par katru komandu, kas nolēmusi startēt šajā čempionātā. “Piemēram, tā pati Malienas komanda “Vilki”. Nu, cepuri nost puišiem, kas viena pagasta teritorijā spējuši nokomplektēt komandu, turklāt tā nav vienīgā reize,” uzsver Andis. “Ja nebūtu tik daudz hokeja fanātiķu, tad diez vai mums kaut kas izdotos.”
Sevišķi liels gandarījums pārņem, vērojot pašus mazākos hokejistus. Tie ir pirmsskolas un sākumskolas vecuma puišeļi, kas divas reizes nedēļā Apes hokeja laukumā trenējas Andra Zeltiņa vadībā. “Puiši ir pilni entuziasma. Katru reizi jautā: kad beidzot varēsim spēlēt? Domāju, ka jaunās paaudzes audzināšana būs mūsu prioritāte turpmākajos gados, jo tie būs tie puiši, kas, cerams, turpinās darbu pēc mums,” norāda Andis.
