Domāju, ka nekļūdīšos, teikdama, ka ik katram cilvēkam dzīvē ir izvirzīti lieli dzīves mērķi un vairāki mazi mērķīši jeb ikdienišķi dzīves uzdevumi. Par vienu no savas dzīves mazajiem mērķiem biju izvirzījusi filmas “Ēd, lūdzies, mīli” noskatīšanos. Tik ļoti gribējās noskatīties šo atzinīgi vērtēto filmu, bet dzīve visu laiku izdarīja savas korekcijas un tā no dienas uz dienu atlikās mana mazā uzdevuma piepildīšanās. Līdz beidzot es to esmu izdarījusi! Noskatījos!
Jāatzīst gan, filma manu dzīvi nemainīja, nemainījās arī atziņas vai dzīves uztvere, jo patiesībā jau neko jaunu neuzzināju. Šie pašiedvesmas paņēmieni man bija zināmi. Varbūt es biju gaidījusi pārāk daudz. Biju dzirdējusi neskaitāmas slavinošas atsauksmes, ka sevī filmu biju iedomājusies labāku, nekā tā patiesībā izrādījās. Neslēpšu, par šo mazo mērķi es varētu teikt – ilgi cerēju to piepildīt, bet, kad izdarīju – gandarījumu neguvu.
Todien pie miera devos nevis domājot un analizējot filmā redzēto, bet izvērtējot mērķus. Vai tiešām tas, ko mēs ļoti, ļoti kārojam, ir tas, kas mums patiešām vajadzīgs? Slavenais amerikāņu domātājs Robins S. Šarma māca, ka nekad neko nevajag darīt tāpēc vien, ka tev tas ir jādara. Vienīgais iemesls kaut ko darīt ir tāpēc, ka tu to patiesi vēlies, kā arī tāpēc, ka tu zini – tā rīkoties tavā gadījumā būtu pareizi. Viss ir pašu rokās! Un tomēr – varbūt reizēm vajag ļauties dzīves plūsmai un necensties spītīgi pretoties. Tikai – kā lai zina, kuras ir tās īstās reizes, kad ļauties pašplūsmai un kad tomēr turpināt cīņu. Formulas nav! Tāpēc būs vien pašai jābūt savas laimes kalējai jeb dzīves autorei.
