Alūksniete Aina (55 gadi): Nestrādāju jau gadu. Pirmo bezdarbnieka pabalstu saņēmu tikai pēc diviem mēnešiem.
Alūksniete Aina (55 gadi):
Nestrādāju jau gadu. Pirmo bezdarbnieka pabalstu saņēmu tikai pēc diviem mēnešiem. Darbā izveidojās tāda situācija, ka man no tā bija jāaiziet. Tas bija pēkšņi, man pat nebija domas, ka vajadzēs meklēt citu darbu. Gluži otrādi – sāku papildināt zināšanas, kas man būtu noderīgas šajā darbā, biju tajā dziļi iegājusi. Zināju, ka šajos laikos ir grūti atrast darbu, tāpēc pie tā ir jāturas. Ja es to būtu zinājusi, tad, protams, būtu darbu meklējusi iepriekš. Apmēram mēnesi nespēju attapties. Biju aizvainota. Labi, ka man palīdzēja ticība Dievam. Taču tad vēl vairāk sāku iedziļināties dzīves psiholoģijā, saprast, ka nekas tajā nav pastāvīgs. Nonācu pie atklāsmes, ka dzīvē vairāk jākrāj garīgās vērtības. Tās jāņem, cik spēju, jo materiālās vērtības nav stabilas.
Pluss bija tas, ka darbu pazaudēju vasarā, kad varēju darboties dārzā. Pirmais mēnesis tā arī pagāja – likās, ka man ir piešķirts atvaļinājums. Man vienmēr atvaļinājums bija rudenī, tāpēc pirmo reizi baudīju vasaru, kad var lasīt ogas un sēņot. Interesanti, ka daļa cilvēku, kas mani pazina, sāka vērtēt dīvaini – viņai ir augstākā izglītība, bet nav darba… Jutu pat dažu radu attieksmi. Viņiem bija bail, ka kaut ko prasīšu, tāpēc nošķīrās no manis. Tad es izvērtēju, ko nozīmē draugi. Zaudēju darbu, bet tajā pašā laikā izgāju cauri lielai dzīves skolai. Bija cilvēki, kas man palīdzēja. Viņiem saku paldies!
