Bija 1982. gada vasara, jūnijs. Nedēļas nogalē, sestdienā, jā – sestdienā, jo toreiz jau bija divas brīvdienas, izgāju no dzīvokļa ar mērķi iet pēc mašīnas uz garāžu Kr. Barona ielā. Naktī bija lijis, bet nedaudz, gaiss bija svaigs un patīkams. Pa ceļam mainīju savu maršrutu ar domu aiziet uz savu kādreizējo darba vietu kinoteātrī “Liesma”, kas aizvien darbojās pilī. Nonācis ielu krustojumā, pie universālveikala savas domas un maršrutu mainīju vēlreiz un devos uz tiltu pie ezera.
Tur bija pilnīgs klusums, parka koki spoguļojās ezerā, bet Kolberģa krasts bija zili pelēkā dūmakā, kas lēnām sāka pazust. Netālu no Līkā bērza, uz tilta pusi, bija redzamas divas makšķernieku laivas, vienā no tām, kājās stāvēdams, makšķernieks meta spiningu. Pēc žestiem spriežot, tas varēja būt slavenais makšķernieks Herberts. Bija skaisti vērot notiekošo un dzirdēt zem tilta krītošās ūdens lāses. Pēc laiciņa atcerējos un pie sevis spriedu – pietiek, man taču jāiet uz garāžu!
Diena turpinājās silta, bez saules, apmākusies, ar tikko manāmu dienvidu puses vēju, kas viegli čabināja koku lapas. Dārza un Komjaunatnes ielu krustojumā nogriezos pa kreisi un gājienu turpināju pa Raiņa bulvāri. Kad biju pie Misiņa mājas, uzpūta stiprāks vējš, bet, pagriežoties aiz līkuma, no kura jau varēja redzēt Ceļu daļas sētu, vējš apklusa pavisam un šķita – kļūst siltāks. Uz ielas nebija neviena, neredzēju un nedzirdēju pat mašīnu rūkoņu, laikam, kā jau sestdienā, visi atpūšas.
Bet tad pašā tālākajā ielas galā uz pelēki zaļa fona parādījās gaišs punkts, kas kļuva lielāks un lielāks. Tā bija meitene baltā tērpā, kura kā gaišs, viegls krāsas pieskāriens parādījās uz gleznotāja audekla. Nodomāju – laikam nāk medmāsiņa, bet nekā rokā viņai nebija. Kā tad tā? Tuvojoties man, meitene viegli pasmaidīja, it kā gribētu teikt: “Sveicini taču mani, nu saki kaut ko.” Un tad man izspruka: “Labdien, māsiņ!” Meitenes vaigi kļuva nedaudz sārtāki un viņa teica: “Labdien!” Tik viegli un nepiespiesti, it kā mēs būtu draugi un pazīstami. Es meiteni nepazinu un nebiju manījis arī iepriekš. Pēc mirkļa pagriezos atpakaļ, bet viņa jau bija aiz līkuma, atstādama mani ar ceriņu smaržu. Nē, tā nebija “Rīgas ceriņu” smarža, bet gan meitenes atnestā, no tuvējo māju ceriņu krūmiem, kas auga pie katras mājas labajā ielas pusē. Jā, meitene nebija medmāsa, bet kas viņa bija, tas palika noslēpums. Baltās kleitās meitenes parasti nestaigāja. Bieži, iedams pa šo ielas posmu, atcerējos redzēto. Un domāju – ja satikšu viņu, atvainošos par savu nekorekto uzvedību. Bet viņa nenāca – ne pēc nedēļas, ne divām. Drīz viss aizmirsās.
Pagāja daudzi gadi. Un tad es meiteni ieraudzīju atkal. Tikai šoreiz viņa nebija viena, viņai pie rokas turēdamās, gāja maza meitenīte. Ļoti līdzīgas viņas bija. Vai tā bija viņas māsa, vai meita, nesapratu.
Bija pagājuši vēl gadi. Atkal abas meitenes satiku pilsētas centrā. Mazajai meitenei, šķiet, bija jau piecpadsmit gadi. Nekautrēdamies piegāju klāt un teicu: “Labdien, māsiņ.” Viņa atcerējās arī manu pagātnes sveicienu un piebilda: “Toreiz es gāju uz pilngadības svētkiem, esmu precējusies, un šī ir mana meita.” Tad piebilda vēl: “Mans vārds ir Inese, un esmu ķīmijas skolotāja.” Tik maza auguma, un skolotāja! Kā gan skolēni viņu klausa un uzklausa?
Pēc gadiem atkal satiku meiteni. Un atkal jautāju: ”Kur ir jūsu meita?” “Es esmu kļuvusi par vecmāmiņu – lūk, tā.” Tagad Inesi redzu ļoti reti, vairāk vasarās. Un, ieraugot viņu, atceros balto kleitu un ceriņu smaržu, silto vasaru.
Mums visapkārt risinās jaukas, neparastas lietas un notikumi, vajag tikai tās ieraudzīt.
