Pirmspensijas un vecāki ārsti un medmāsas šobrīd uz saviem pleciem tur Latvijas veselības aprūpes sistēmu. Ja viņi pensionēsies, akūtais mediķu trūkums pārvērtīsies ārkārtas situācijā. Jau šobrīd būtiska problēma ir medicīnas māsu kritums, zemais atalgojums un izdegšanas sindroms.
Nejūtas novērtētas
Lai saprastu medicīnas māsu profesijas nozīmību, savu vērtējumu sniedz Latvijas Māsu asociācijas (LMa) viceprezidente, VSIA “Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca” galvenā māsa, Operāciju Māsu apvienības vadītāja Ilze Neparte: “Mēs dzīvojam sarežģītā laikā, kad liela uzmanība tiek pievērsta mūsu profesijai, jo izrādās, ka tieši māsas ir gandrīz vai kā Sarkanajā grāmatā ierakstāmā suga, kuras tūlīt vairs nebūs.Tie nav stāsti, nav izdomājumi – no 18 000 reģistrēto māsu faktiski strādā apmēram 8000 uz visu Latvijas populāciju. Kāpēc nestrādā šie 10 000 māsu, kur viņas ir? Liela daļa no viņām vairs nav profesijā un atgriezties nedomā. Daļa nogaida – ir cerības viņas sagaidīt atpakaļ nozarē, kad jutīsies novērtētas. Bet, domājot par nākotni, ir jānotiek pārmaiņām profesijā. Ir jāsaredz jaunā gadsimta izaicinājumi, jāsaprot, ka māsas ar pasauli un sabiedrību elpo vienā ritmā. Sabiedrībai māsas ir jānovērtē un jābūt vajadzīgām. Šobrīd viņas ir tikai vajadzīgas.”
Ārstu sadarbības partneri
“Esam iemācījušās runāt skaļi, nebaidāmies pateikt, ka Latvijā ir māsas. Visu cieņu mūsu kolēģiem ārstiem, jo mēs bez viņiem iztikt nevaram, citādi mūsu darbam nav nozīmes.
Mēs neesam vecās vēsturiskās tradīcijas paliekas, mēs neesam ārstu labā vai kreisā roka – mēs esam atsevišķa profesija, kas ir ārsta sabiedrotais, sadarbības partneri, un tas ir tas ceļš, kuru mēs ejam kopā. Māsas ļoti daudz ko nes uz saviem pleciem,” pauž I. Neparte.
Māsām ir sava misija, un aprūpe ir veselības pamats. Jo tur, kur ir cilvēki, klāt ir māsa 24 stundas diennaktī. Māsa ir saikne jeb vidus posms starp pacientu un ārstu. Ir izstrādāts savs stratēģiskais plāns, apzinātas vajadzības un veicamās prioritātes. Tāpat jāspēj identificēt savus sadarbības partnerus. “Latvijā māsas strādā, pamatojoties uz Eiropas direktīvām, līdzīgi kā visas māsas Eiropas Savienībā, jo darba tirgus māsu profesijā ir atvērts, līdz ar to viņām ir jābūt līdzvērtīgām ārpus Latvijas, lai varētu pārvietoties pēc savas iniciatīvas,” atklāj I. Neparte.
Trūkst jauno
Ārstniecības iestādes visā Latvijā izmisīgi meklē jaunos, arī gados jaunos kolēģus, taču veselības aprūpē viņi neienāk. Tā ir vēl viena problēma, kuru atklāja pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica”, analizējot ārstu un īpaši medicīnas māsu trūkumu Latvijā. Gados vecāku medmāsu ir daudz vairāk nekā jauno, kuras gan medicīnā ļoti gaida. Līdz 24 gadu vecumam starp praktizējošām medicīnas māsām ir vien 184 jeb 2%, vecumā no 25 līdz 34 gadiem – 12,5%. Daudz par maz.
Māsām ir jāiesaistās
Māsu asociācija strādā pie profesionālās tālākizglītības kvalitātes, jaunās profesijas reformas un veido aktīvu starptautisko sadarbību, attīsta pētniecību, tāpat domā par aprūpes likumu. I. Neparte norāda – kaimiņvalstīm tāds jau ir. Tas nepieciešams, jo pašreizējais likums par aprūpi ir sasaistīts ar ārstniecību, taču šīs divas lietas ir jāatdala. “Mēs ejam uz to, lai veidotu mūsu dzīvi profesionālāku, kvalitatīvāku. Tik tālu esam tikuši, taču šajos daudzajos gados nav sagaidīta neviena iniciatīva no pašām māsām. Nav ierosmju par to, ko viņām vajadzētu, lai varētu strādāt labāk, modernāk, kvalitatīvāk. Viens nevar neko, bet kopā mēs varam paveikt lielas lietas. Iniciatīva ir jāizrāda. Paldies ikkatrai māsai, kura katru dienu sniedz kvalitatīvu, siltu un profesionālu aprūpi,” uzsver I. Neparte.
Zane Vērse, medmāsa Alūksnes slimnīcā
“Māsas profesiju izvēlējos, jo uzskatīju, ka tā nepazudīs, vienmēr būs darbs – ja ne Alūksnē, tad citur Latvijā. Alūksnes slimnīcā strādāju piecus gadus. Pienākumi palikuši tie paši, toties attīstās dažādas ārstniecības metodes, līdz ar to vienmēr var iemācīties ko jaunu. Mans darba grafiks ir dežūrdarbs – tas nozīmē, ka ir septiņas vai astoņas diennakts dežūras mēnesī,” stāsta Z. Vērse. Kā lielāko ieguvumu savā profesijā viņa uzskata iespēju palīdzēt cilvēkiem, redzot, ka pacients aiziet priecīgs un pateicīgs. Zanei šķiet, ka šīs medicīnas profesijas pārstāvji netiek pietiekami novērtēti, nav novērtētas viņu pūles un atbildība, rūpējoties par cilvēka veselību un dzīvību.
Izaicinājumu pietiek
Slimnīcas uzņemšanas nodaļā izaicinājumi ir katru dienu, jo nekad nav zināms, kā paies un beigsies dežūra. “Mēs nevaram paredzēt, kas mūs sagaida, ko atvedīs neatliekamā palīdzība vai kas atnāks paši. Neilgu laiku esmu strādājusi arī Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, bet abas slimnīcas nevar salīdzināt, jo tur ir cita specifika. Jāsaskaras arī ar negatīviem cilvēkiem, kurus nekas neapmierina, bet mums ir jābūt vienmēr smaidīgām un laipnām, lai arī ko cilvēks neteiktu, un jāmēģina visu mierīgi sarunāt. Diemžēl arī mūsu slimnīcā, tāpat kā valsts lielākajās slimnīcās, ir problēma ar bezpajumtniekiem un alkoholiķiem. Dažreiz šķiet, ka slimnīca ir atskurbtuve vai patversme. Tādējādi nav vietas un laika, lai palīdzētu cilvēkiem, kuriem tas ir patiešām vajadzīgs,” viņa saka.
Z. Vērse uzsver, ka atvaļinājumu laikā māsu trūkums ir jūtams vēl vairāk. Viņasprāt, tas saistīts ar zemo atalgojumu un nenovērtēto profesiju. “Māsām jāstrādā vairākos darbos, lai saņemtu pienācīgu atalgojumu, līdz ar to ir izdegšanas sindroms, tādēļ arī sarūk šīs profesijas pārstāvju skaits.”
Sintija Leite, apgūst
medmāsas profesiju
Alūksniete Sintija Leite savu profesiju izvēlējās pirms trīs gadiem, kad uzsāka studijas Sarkanā Krusta medicīnas koledžā. Viņas pamatdarbs ir masāžas un dažādas skaistumkopšanas procedūras, taču strādājot šajā sfērā viņa sapratusi, ka vajadzīgas arī zināšanas medicīnā. “Es jau sen to vēlējos, taču mani uztrauca finansiālā puse, izbraukāšana uz skolu, bija mazs bērns. Piesakoties iekļuvu budžeta grupā. Pašlaik esmu beigusi 2. kursu, septembrī sāksies pēdējais mācību gads projektā “Mācies tuvāk dzīves vietai”. Tuvākā vieta studijām bija Valmiera. Sākotnēji tās uzsāka 23 cilvēki, taču palikuši ir 15. Atbirums ir dažādu iemeslu dēļ – ir tādi, kuri saprot, ka tas nesaista, tāpat ir bailes uzņemties atbildību par citu cilvēku dzīvību,” stāsta Sintija.
Prakses iespējas Alūksnē
S. Leite saprot, ka šī profesija ir viņas aicinājums, un augstu vērtē iespēju praktizēties Alūksnes slimnīcā. “Ļoti daudzi praktikanti ir priecīgi, ka var iziet praksi Alūksnes slimnīcā. Rīgā viss notiek ātri un strauji, var izdarīt ļoti maz no tā, kas būtu jādara praktiski. Līdzīgi bija arī Vidzemes slimnīcā, kur arī esmu bijusi praksē. Teoriju var iemācīties, bet svarīgi arī strādāt praktiski. Neraugoties uz to, speciālistu tāpat trūkst. Ir uzskats, ka medmāsas profesija nav prestiža, bet jāatceras, ka lielu darbu pēc ārsta paveic medmāsa, jo tieši viņa dara praktisko darbu. Tāpēc uzskatu, ka šis darbs tomēr nav līdz galam novērtēts ne profesionalitātes, ne algas ziņā,” bilst topošā medmāsa.
Iveta Bērziņa, bijusī medicīnas māsa Alūksnē
2012. gadā, saistībā ar ekonomisko krīzi Latvijā un pēkšņo algas kritumu medicīnā un visā valstī, Iveta Bērziņa nolēma doties projām no valsts. Izlemjot par labu Norvēģijai, ar firmas palīdzību iesākusi ceļu uz šo valsti. Sākums bijis grūts, izgājusi četru mēnešu intensīvo norvēģu valodas kursu, bija jāsāk strādāt, darba pienākumi un strādāšanas stils ļoti atšķīries. “Alūksnē strādāju kā anestēzijas māsa, man ļoti, ļoti patika šis darbs, bet Latvijā tas ir ļoti smags. Garās darba stundas palīdzēja izturēt vien apziņa, ka es palīdzu cilvēkiem, turklāt medicīnas nozarē strādāju jau 33 gadus. Pašlaik Norvēģijā strādāju pansionātā, veicu aprūpi, taču arī šeit ir pavisam citādāka izpratne par šo darbu. Esmu ļoti apmierināta,” stāsta I. Bērziņa.
Novērtē augstu
Norvēģijā slimnīcā jāstrādā septiņas stundas rīta maiņā, septiņas vakara maiņā un 10 stundas nakts maiņā. Šeit neviens pat nevarot iedomāties, kā var strādāt 24 stundas diennaktī, kā to dara Latvijā. Viņa uzsver, ka medicīnas un aprūpes sfērā viss atšķiras. “Ja Norvēģijā uzzina, ka esi medicīnas māsa, tas ir prestiži un tu tiec vērtēta augstu. Tātad tu esi gudra, esi mācījusies un spēj uzņemties atbildību. Arī alga ir laba, dārgajai dzīvei Norvēģijā pietiek, tāpat braucieniem uz Latviju un ceļojumiem. Ja esi māsa, vieglāk bankā dabūt kredītu, jo tev ir pastāvīgs un labi atalgots darbs. Te es jūtos novērtēta. Nopirku sev māju, lai nav jāmaksā augstā īres maksa, maksāju kredītu un ir savs stūrītis,” saka I. Bērziņa.
Latvijā jāmaina sistēma
Viņa atklāj, ka Latvijā māsām jāstrādā vairākās darba vietās, viņas ir pārgurušas, nervozas un reizēm arī slimām jādodas uz darbu. Turklāt māsām jāpilda arī milzīga papīru gūzma – ja to neizdarīs, slimnīcai nebūs naudas un māsai nebūs algas. “Tas viss ir pilnīgi nepareizi! Tāpat kā valsts kvotas, kuras pārsniedzot, slimnīca nesaņem naudu – tātad bez kvotām vairs nav jāpalīdz pacientiem? Arī mana meita apgūst māsu profesiju, strādāja Gaiļezera intensīvās terapijas nodaļā. Esam pārrunājušas māsu darbu, arī viņa plāno pamest Latviju un attīstīties savā profesijā citviet pasaulē. Latvijā jāmaina visa sistēma. Norvēģijā māsa saņem izglītībai atbilstošu un stabilu algu, tā ir novērtēta un cienīta profesija. Mīļās māsiņas, brauciet un mēģiniet, būsiet tikai ieguvējas! Vairāk aicinu tās, kurām jau bērni izauguši un apnikusi nemitīgā cīņa izdzīvot ar mazo atalgojumu, un iestājusies apnicīga dzīves rutīna,” savu viedokli pauž medmāsa Iveta.
Inita Vīksna, Alūksne slimnīcas vecākā māsa
Arī Alūksnes slimnīcā ir daudz vecāka gada gājuma māsu – vecums vidēji no 48 līdz 56 gadiem, ir pārsvars darbinieku sastāvā. “Esmu pārliecināta, ka Latvijā jebkurā slimnīcā priecāsies par jaunajiem medicīnas profesijas pārstāvjiem. Vieta atrastos jebkad arī Alūksnes slimnīcā, mēs visu laiku esam kustībā, atnāk jaunās medmāsas, izveido ģimenes, dodas bērna kopšanas atvaļinājumos, līdz ar to šajā periodā atkal izjūtam medmāsu trūkumu. Jebkura māsa, kura nāktu no jauna vai arī būtu brīva mūsu pusē – laipni gaidīta! Darbs atradīsies ikvienā specialitātē, kurā māsa ir praktizējusies. Cilvēki arī izdeg, ar gadiem biežāk tiek ņemtas darba nespējas lapas, ir vairāk traumu, līdz ar to māsas ir vajadzīgas vienmēr,” saka I. Vīksna.
Māsas – zelta un dimantu vērtē
Alūksnes slimnīcā ir 51 vidējā medicīniskā personāla darbinieks. Tie ir cilvēki, kuri strādā uzņemšanā, ārstu palīgi, radiologi, biomedicīnas laboranti. “Vēl problēma ir tā, ka māsas iegūst zināšanas, praktiskās iemaņas un pēcāk viņas dodas strādāt, piemēram, uz Kājnieku skolu, kur arī vajag māsas. Ja kāda aiziet prom no slimnīcas, tas ir liels robs, tāpēc katra māsa mūsu slimnīcā ir zelta vērta, arī jaunās māsas, bet vecākās ir kā dimanti, jo pieredze un pienesums, ko viņas ir devušas, ir nenovērtējams.
Medicīna bez māsām nevar pastāvēt. Zinu, ka Rīgas slimnīcas ir izmisumā un dažādos veidos cenšas vilināt māsas uz galvaspilsētu, taču arī mums ir nepieciešamas darbspējīgas rokas, jo neatliekamā medicīniskā palīdzība ir jānodrošina ikvienam arī šeit. Arī man šī profesija ir dzīvesveids, es neko citu neprotu darīt, nekad arī nenožēloju, ka esmu izvēlējusies šo profesiju. Nebūs ārstu, nebūs arī māsām darba, un otrādi, pietrūks māsu un ārstiem problemātiskāks būs veicamais darbs,” atklāti par situāciju saka I. Vīksna.
Anita Pētersone, LU Alūksnes filiāles direktore
Laikrakstā jau esam rakstījuši, ka sadarbībā ar LU Rīgas Medicīnas koledžu universitātes Alūksnes filiālē tiks īstenotas divas studiju programmas, lai iegūtu 1. līmeņa augstāko izglītību māszinībās un ārsta palīgiem. “Alūksnē jau bija atvērto durvju diena, kurā piedalījās liels skaits interesentu no reģiona, pašlaik katrā grupā provizoriski plānots ap 20 cilvēkiem. Interese ir, cerams, ka šīs medicīnas profesijas pārstāvju pulks palielināsies. Jāuzsver, ka mums ir ļoti laba sadarbība ar Alūksnes slimnīcu, kurā tiks nodrošinātas apmācību telpas un prakses vietas. Svarīgi ir tas, ka pieteikšanās studijām sāksies no 25. jūlija un turpināsies līdz 2. augustam elektroniski. Vienīgā diena, kad studijām varēs pieteikties klātienē, iesniedzot dokumentus skolā, būs 3. jūlijs,” stāsta A. Pētersone.
Panākts algu paaugstinājums
Viens no labumiem, ko sajutušas visas Latvijas māsas, ir algas paaugstinājums. Stratēģiskais plāns – māsas alga ir 60 procenti no ārsta algas, savukārt māsas palīgam 40%.
Taču profesionālā kvalitāte nenozīmē tikai labi darīt savu darbu, tā ir arī komunikācija – savstarpējā un ar pacientiem. “Tas pašlaik ir viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem Latvijā medicīnas nozarē. Ir ārkārtīgi daudz sūdzību, arī pamatotas, tikai tās galvenokārt vērstas uz vienu problēmu – neprotam sarunāties ar saviem līdzcilvēkiem, ar saviem pacientiem. Tā noteikti nav laba prakse. Tas ir vēl jāapgūst,” atzīst LMa viceprezidente.
Kur cilvēks, tur vajag aprūpi
Līdz šim Latvijā aprūpe kontekstā ar māsām nav bijusi definēta, bet Latvijas Māsu asociācija to ir izdarījusi. “Mēs esam pateikuši, kas ir aprūpe asociācijas kompetenču robežās. Strādājam, mums ir savas vērtības, veidojam pašas savu vēsturi un svinam dzīvi,” saka LMa viceprezidente. Māsu tālejošie mērķi – apvienoties vienā kopienā, kļūt par profesionālu māsu asociācijas vienību.
“Ja būsim viena liela organizācija, mūs dzirdēs. Māsu profesijas atslēgas vārdi ir: spēj ziedoties un pat tad, ja tev neviens neko nelūdz, tu esi ar šo profesiju saaudzis tā, ka šis došanas process notiek pats par sevi. Ir uzskats, ka māsa parasti klusē, dod instrumentus un skaļi nerunā. Bet, lai mēs būtu tur, kur esam šobrīd Latvijā, ir jāsaprot, ka veselības aprūpei Latvijā kopumā ir jāmainās un jāmainās attieksmei sākot ar slimnīcu, pārejot uz primāro aprūpi, jo šobrīd viss ir centrēts uz slimnīcu, kas nav pareizi. Aprūpei jābūt tur, kur ir cilvēks,” ir pārliecināta I. Neparte.
Teksts: Loreta Jargane
Foto: Loreta Jargane un no personīgā albuma
